Regulāri vingrinājumi notur ķermeni uz pirkstiem un ir vislabākā aizsardzība pret tādām civilizācijas slimībām kā aptaukošanās, diabēts, augsts asinsspiediens un paaugstināts lipīdu līmenis asinīs. "Divas līdz trīs reizes nedēļā 30 līdz 60 minūtes izturība sports, tas ir ieteicams, ”saka arī doktors Roberts Gugucers no Minhenes Tehniskās universitātes Sporta psiholoģijas katedras. Bet daži sportisti pamazām zaudē visu fiziskās aktivitātes apjomu, kas nāk par labu ķermenim un nekaitē.
Sporta atkarība un tās simptomi
Ekspluatācijas 20 kilometri pa parku pirms brokastīm, pusdienu pārtraukumā paceļot svaru un slidošana vakarā ar draugiem - ja viņi vispār var turēt līdzi. "Atpūtas sportistiem, kuri trenējas vairāk nekā stundu dienā, rūpīgi jāuzklausa viņu ķermenis," saka Gugucers. “sāpes kas norāda uz pārslodzi, un nodiluma pazīmes ir jāuztver nopietni, ”konsultē sporta zinātniece.
Kaut arī sporta atkarība (pagaidām) nepastāv kā atsevišķa diagnoze, ārsti to definē šādi: atkarība no sportiskas aktivitātes bez konkurences ambīcijām. Tas izpaužas nekontrolētā, pārmērīgā treniņu uzvedībā un izraisa fiziskas un garīgas sūdzības. Kopumā sporta atkarība ir diezgan reti sastopama. Saskaņā ar aplēsēm aptuveni viens procents atpūtas sportistu ir atkarīgs no fiziskās aktivitātes. Populārs sports starp piemērotība maniaki ietver ekspluatācijas, riteņbraukšana, triatlona, Kā arī kultūrisms un svara apmācība.
Kāpēc vingrinājumi izraisa atkarību?
Narkotikas nav saistīti ar sporta atkarību, atšķirībā no dažām citām atkarībām, ja vien sportists nedomā. Ilgu laiku eksperti uzskatīja, ka ķermeņa laime ir pati hormoni (endorphins) varētu būt atbildīga par sporta atkarību. Tas ir tāpēc, ka ārkārtējā situācijā uzsvars, ķermenis izdala endogēnu narkotikas kontrolēt sāpes un paciest ekstrēmu uzsvars.
ASV zinātnieki Ričmondas universitātē atklāja, ka koncentrācija ķermeņa endorfīna līmenis organismā palielinājās pēc 45 minūšu aerobikas slodzes, taču nekonstatēja korelāciju starp endorfīna daudzumu asinis un atkarība no pastāvīgas fiziskās aktivitātes. Sporta psihologs profesors Olivers Stolls no Mārtiņa Lutera universitātes Halles-Vitenbergas Sporta zinātnes institūta to pierādīja pat atpūta apmācība noved pie endorfīna līmeņa paaugstināšanās Austrālijā asinis. Laime hormoni tāpēc nav uzskatāmi atbildīgi par atkarību.
Štollam un viņa kolēģiem drīzāk bija aizdomas, ka uzmanības novēršanai no ikdienas problēmām ir nozīme sporta atkarības attīstībā. Intensīvas fiziskās slodzes laikā sportisti koncentrējas tikai uz šeit un tagad. Tas izslēdz domas un ikdienas problēmas izslauka malā uz treniņa laiku. Tas ir stāvoklis, kuru sportisti vēlas iegūt vēl un vēl. Zālēm nav citas ietekmes. Tātad sportisti riskē dzīvot tikai fiziskās aktivitātēs.
Izbēgšana no realitātes kā sporta atkarības cēlonis
Ekspertiem tomēr ir aizdomas, ka aizbēg no realitātes. Fiziskā slodze varētu mazināt trauksmi. Par labu šai teorijai ir fakts, ka sporta atkarīgie mēdz būt nedroši cilvēki. "Ar labu sportisko sniegumu viņi paaugstina pašapziņu un kompensē neapmierinātību, ko piedzīvo citur," saka sporta zinātnieks Gugucers.
Turklāt a atpūta efekts iestājas pēc lielās malšanas. Dvēseles dzīvē tas darbojas kā narkotika. "Mums, pētniekiem, nav pilnīgi skaidrs, kura ietekme visvairāk ietekmē sporta atkarību," saka profesors Toms Hildebrands no Ņujorkas Sinaja kalna Medicīnas skolas Ēšanas un svara traucējumu institūta. Visas atbildes varētu būt patiesas, taču par to nav konkrētu datu.
