Rentgenstūris
Osteomielīts var padarīt redzamu, izmantojot attēlveidošanas paņēmienus. Tomēr akūtā formā osteomielīts, izmaiņas kaulu struktūrā ir redzamas tikai pēc rentgena pēc apmēram vienas līdz divām nedēļām. Turpmākajā slimības gaitā rentgens atklāj plankumainu spilgtumu, atslāņošanos periosteum no kaula un pārkaļķošanās (ossifikācijas).
Hroniskā formā osteomielīts, kaula daļas bieži nomirst, atstājot ķermeņa atlikumu (sekvestratoru), un šo kaulu daļu tuvumā veidojas jauni kaulu audi. Rezultātā saistaudi ap atlikušo ķermeni ir redzams Rentgenstūris attēls kā spilgta šuve. Ja osteomielīts tiek diagnosticēts ļoti agrīnā stadijā, ir iespējama konservatīva terapija ar mērķtiecīgu antibiotiku terapiju un imobilizāciju.
No fokusa vietas tiek ņemts uztriepes un tiek noteikts slimības izraisītājs. Tad tiek veikta īpaša antibiotiku terapija, līdz iekaisuma parametri asinis skaits normalizējas. Turklāt adekvāti sāpes terapija (atsāpināšana).
Tomēr bieži vien ir nepieciešams veikt ātru ķirurģisku iejaukšanos, lai notīrītu uzmanību. Šajā gadījumā kauls tiek urbts, lai mazinātu spiedienu (kaula trepanācija), rūpīgi izskalots un noņem bojātās kaulu vietas. Bieži tiek ievietoti antibiotiku nesēji, lai sasniegtu lokāli augstu antibiotiku iedarbības līmeni.
Atkarībā no kaula defekta pakāpes var būt jāveic kaulu transplantācija un vairākas papildu darbības. Tikai ar tūlītēju terapiju osteomielītu var izārstēt bez kaulu vai locītavu bojājumiem. Bieži osteomielīta terapija ir ilgs process.
Ir jānošķir zīdaiņiem, bērniem un pieaugušajiem endogēno hematogēno osteomielītu. Osteomielīta terapeitisko ārstēšanu zīdaiņa vecumā veic, ievadot penicilīnus atbilstoši patogēnu spektram un imobilizējot skarto ķermeņa reģionu ar šinu vai apmetums cast. Ja locītavu skar osteomielīts, šo locītavu parasti noskalo. Tas var darboties vairākos veidos: Ja osteomielīts ir progresējis tik tālu, ka augšanas plāksne jau ir bojāta, var būt nepieciešami sekundāri rekonstruktīvi pasākumi.
Osteomielīta terapeitiskā ārstēšana bērnība tiek veikta ar mērķtiecīgu antibiotiku ievadīšanu kombinācijā ar imobilizāciju ar šinas vai apmetums attiecīgā ķermeņa reģiona sastāvs. Ļoti īpašos gadījumos, piemēram, kad veidojas atlieku ķermeņi vai abscesi, var būt nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Tikai retos gadījumos notiek pāreja no akūtas formas uz hronisku osteomielīta formu.
Terapiju pieaugušā vecumā veic arī ar mērķtiecīgu antibiotiku ievadīšanu kopā ar imobilizāciju ar šinas vai apmetums cast. Atšķirībā no zīdaiņa vecuma vai bērnība, osteomielīta baktēriju perēkļi tiek iztīrīti agri pieauguša cilvēka vecumā. Šajā procesā visas izņemtās kaulu daļas jāaizstāj ar tā saukto dziedzeru kaulu potēšana (= transplantācija kaulu vielas no cita, autologa, veselīga kaula), lai saglabātu attiecīgās ekstremitātes funkcionalitāti.
Turklāt teherapijas gadījumā tiek ievietotas apūdeņošanas - iesūkšanas - notekas, lai izskalotu perēkļus no skartās savienojumi. Atšķirībā no akūta osteomielīta bērniem pieaugušajiem bieži rodas recidīvs un pāreja uz hronisku osteomielīta formu.
- Ar punkciju vai
- Caur tā saucamo skalošanas - iesūkšanas - drenāžu.
Kā jau minēts, zīdaiņa vecumā un bērnība pastāv risks, ka akūts iekaisums radīs bojājumus skartā kaula augšanas zonā (= metafīze).
Noteiktos apstākļos šis bojājums var izraisīt smagas deformācijas vai saīsināt skartās ekstremitātes. Īpašs osteomielīta risks pastāv līdz 2 gadu vecumam. Šajā vecumā asinis kuģi no medulārā kanāla iet tieši no metafīzes (= kaula augšanas zonas) caur skrimšļa epifīzes locītavu uz epifīzi (= kaula gala gabals; pāreja uz locītavu).
Rezultātā patogēni var iekļūt arī savienojumi un tur izraisīt strutainus locītavu izsvīdumus, kas savukārt var izraisīt smagus locītavu bojājumus un, iespējams, pat augšanas traucējumus. Katrs akūts endogēns hematogēns osteomielīts, īpaši pieaugušiem pacientiem, rada hroniskas formas attīstības risku. Šajā gadījumā skartajā kaulā notiek ievērojami pārveidošanas procesi.
Noteiktos apstākļos var rasties kaulu infarkti, kā rezultātā noteiktas kaula daļas vairs netiek piegādātas asinis un nomirst. Tad mirušās kaulu daļas inficētajā zonā paliek kā atlikuma ķermeņi (= sekvestrors). Turklāt reaktīvs saistaudi rodas veidošanās (= osteoskleroze), kas samazina kaula elastību un palielina kaulu lūzumu risku. Īpaši pieaugušie mēdz veidot recidīvus.
