Osteomielīts bērnībā Osteomielīts

Osteomielīts bērnībā

Akūta hematogēna osteomielīts ir tipiska bērnu slimība, īpaši vecumā no 3 līdz 15 gadiem. Osteomielīts zīdaiņa vecumā vai bērnība parasti notiek garo zonā kauli no augšstilbs (augšstilba metafīze). Slimība izplatās zem periosteum (subperiosteum) un var izplatīties kaulu smadzenes vai caur asinsvadu savienojumiem blakus esošajā locītavā.

Tas noved pie akūtiem simptomiem ar drudzis, drebuļi, smags vietējais sāpes, pietūkums, apsārtums, pārkaršana un pozu mazināšana. Kā patogēni osteomielīts in bērnība, tā sauktie grampozitīvie patogēni (piemēram, Staphylococcus aureus, A grupa streptokoki) ir priekšplānā. Uz šiem patogēniem balstās arī mērķtiecīgā slimības patogēnu jutīgā antibiotiku terapija.

Principā hematogēns osteomielīts jāņem vērā zīdaiņiem ar sāpes ekstremitātēs, apsārtums un pietūkums, kā arī slikti kopumā stāvoklis. Ja ir aizdomas par osteomielītu zīdaiņiem vai bērniem, osteomielīta slimība ir jānosaka vai jāizslēdz ar attēlveidošanas palīdzību (Rentgenstūris, ultraskaņa, magnētiskās rezonanses attēlveidošana) pēc klīniskās izmeklēšanas. Parasti ar vispārējām infekcijām jābūt piesardzīgām, jo ​​pēc vispārējām infekcijām rodas hematogēns endogēns osteomielīts.

Tipisks endogēna hematogēna osteomielīta attīstības piemērs zīdaiņa vecumā ir nabas saite.Ja, piemēram, iepriekš minētie simptomi rodas osteomielīta izmeklējumu laikā, var pieņemt, ka kauls ir akūti iekaisis. Slimību var noteikt arī asinis. Raksturīgi ķermeņa iekaisumiem ir baltās krāsas koncentrācijas palielināšanās asinis šūnas (= leikocīti; leikocitoze), kā arī ievērojami palielināts asins sedimentācijas ātrums (= BSG).

Šai osteomielīta diagnozei ir nozīme tikai akūtas formas gadījumā, jo hroniska osteomielīta gadījumā abas vērtības uzrāda tikai mērenu pieaugumu. Akūtā osteomielīta gadījumā patogēnu var noteikt arī diagnostikas procedūras laikā, izmantojot a asinis kultūra vai punkcija no iekaisušā kaula. Tad tas arī sniedz svarīgu informāciju par terapeitiskajiem pasākumiem, kas jāveic antibiotiku terapijas laikā.

Lai iedarbība būtu efektīva, antibiozei jābūt specifiskai patogēniem. Osteomielīts parasti kļūst redzams tikai progresējošā slimības stadijā. Kaulu izmaiņas parasti ir redzamas tikai divas līdz trīs nedēļas pēc slimības sākuma.

Tad tomēr redzamas izmaiņas (sal. Rentgenstūris) kalcifikāciju (= ossificāciju) veidā kļūst redzami gaišāki plankumi un / vai periosta atdalīšanās no kaula. Ja osteomielīts ir hronisks, asinsvads oklūzija var izraisīt samazinātu asins plūsmu kaulā, kas pat var izraisīt kaulu infarktu.

Kaulu infarkta rezultāts ir noteiktu kaulu daļu nāve, kas pēc tam paliek kā atlikuma ķermeņi (= sekvestratori) inficētajā zonā. To var atpazīt kā gaišas krāsas apmali Rentgenstūris diagnostika, jo uz atmirušajiem kaulu audiem parasti atbild jaunu kaulu audu veidošanās. Tāpēc gaišās krāsas apmale ir saistaudi.

Turklāt osteomielītu var diagnosticēt ar sonogrāfijas palīdzību (= ultraskaņa eksāmens). Pozitīvi ir tas, ka jāpiemin, ka, piemēram, periosta atdalīšanās no kaula, ko izraisa abscesu veidošanās, ir redzama agrāk nekā rentgena attēlā. Kā vēl viens osteomielīta diagnostikas pasākums, tā sauktais skelets scintigrāfija Var izmantot. Šajā diagnostikas metodē iekaisuma procesu noteikšanai tiek izmantoti ļoti vāji radioaktīvi preparāti (= radiofarmaceitiski preparāti). -> Turpiniet pie tēmas osteomielīta terapija