Uzvedības terapijas ģimenes atbalsts
Terapeitiskā pieeja, kuru 1984. gadā izstrādāja Falloon, Boyd un McGill, atspoguļo ģimenes uzvedības atbalsta versiju, kas pielāgota šizofrēnijas pacientu un viņu ģimeņu īpašajām vajadzībām. Centrālie komponenti ir šādi: Ģimenes aprūpe jānodrošina kā ambulatorā papildu aprūpe un, ja iespējams, jāievēro stacionāra ārstēšana. Pacientam jābūt bez simptomiem tādā mērā, lai viņš vai viņa varētu koncentrēti sadarboties apmēram 45 minūtes.
Ģimenes mājsaimniecībā ieteicams veikt apmēram katru ceturto sesiju. Pirmajā gadā ilgums ir aptuveni 4 sesijas, biežums tiks pielāgots ģimenei. Uzraudzība būtu jāplāno uz diviem gadiem. Krīzes gadījumā ātri jāorganizē neplānota sesija.
- Neiroleptiskie medikamenti
- Ģimenes konfliktu un stresa diagnostika, analīze
- Informācija par šizofrēniju un medikamentiem
- Komunikācijas apmācība (pozitīvu un negatīvu jūtu tieša izpausme, aktīva klausīšanās)
- Problēmu risināšanas apmācība
- Ja nepieciešams: individuāla terapija
Sociālo prasmju apmācība
Šī terapeitiskā pieeja ir par sociālo prasmju uzlabošanu, ti, spēju tikt galā ar citiem cilvēkiem un risināt starppersonu problēmas. Šī terapija tiek veikta grupās un ietver vingrinājumus sociālās uztveres un sociālās uzvedības uzlabošanai. Praktizē:
- Saņēmēja prasmes (uztveres vingrinājumi, aktīva klausīšanās, runātāja piezīmju apkopošana)
- Uzsākt, uzturēt un beigt īsos zvanus
- Izteikt pozitīvas izjūtas, piemēram, uzslavas un atzinību
- Negatīvo izjūtu izpausme
- Aizstāvēt savas tiesības un nepamatotu prasību noraidīšana
- Problēmu risināšanas apmācība
Socioterapija un rehabilitācija
Šizofrēnija skarto cilvēku pavada gadiem ilgi, ja ne uz mūžu. Tāpēc šīs personas uz ilgāku laiku pamet profesionālo un sociālo dzīvi un ir jāintegrē veiksmīgas terapijas kontekstā. Vairumā gadījumu tas ir veiksmīgi, pat ja šizofrēnija saglabājas.
Ārstiem un terapeitiem, sociālajiem darbiniekiem, radiniekiem un, protams, pacientam ir cieši jāsadarbojas. Svarīgākie tā aspekti ir zāļu un / vai psihoterapeitiskās ārstēšanas turpināšana, aprūpe mājās un piemērota darba atrašana, ja pacients ir piemērots darbam. Daudzos gadījumos ar pareizu palīdzību skartās personas atgriežas savā dzīvē, var dzīvot patstāvīgi un strādāt kādā profesijā.
Smagāk cietušiem pacientiem ikdienas dzīvē ir nepieciešams atbalsts, jo viņi paši netiek galā. Šajā gadījumā būtu vēlama palīdzoša dzīves situācija, kā arī darbs, kurā kolēģi varētu viņus uzraudzīt, piemēram, palīdzība slimnīcas palātā. Gadījumos, kad pacients rada draudus sev vai citiem, reintegrācija nav iespējama un, iespējams, nepieciešama izmitināšana slēgtā iestādē.
