Sinonīmi plašākā nozīmē
Zirnekļa bailes, bailes no zirnekļiem, arahnofobijaArachnophobia ir specifisku baiļu veids. Šis termins nāk no sengrieķu valodas un nozīmē bailes no zirnekļiem (arahnofobija). Tas raksturo zirnekļu bailes, kas ir pārspīlētas un nepamatotas, jo reālu briesmu nav. Bailes ne vienmēr jāsāk no īsta zirnekļa konfrontācijas, bet tās var izraisīt arī attēli vai rotaļlietas, kurās attēlots zirneklis.
Epidēmioloģija
Arahnofobija ir plaši izplatīta gan Vācijā, gan visā Eiropā. Kopumā Vācijā no šādas fobijas cieš apmēram 10% iedzīvotāju. Bailes no zirnekļiem visbiežāk sastopamas dzīvnieku fobijās.
Starp cietušajiem sievietes (90-95%) ir īpaši izplatītas. Eiropā gandrīz nav indīgu zirnekļu. Neskatoties uz to, no zirnekļu bailēm ES valstīs cieš vairāk cilvēku nekā apgabalos, kur indīgie zirnekļi ir biežāk sastopami (piemēram, lietus meži).
Simptomi
Simptomi, kas rodas pacientiem trauksmes situācijā (reāla tikšanās ar zirnekļveidīgo), ir salīdzināmi ar specifiska trauksme. Ne katram skartajam cilvēkam ir vienādi simptomi. Simptomu veids un intensitāte nosaka arī ārstēšanas veidu un ilgumu.
Zirnekļcilvēka izraisītās bailes var izpausties trīs dažādos līmeņos: bailes, ko izraisa domas par zirnekļveidīgo vai konfrontācija ar šādu dzīvnieku, parasti ir stipri pārspīlētas un attiecīgajā situācijā nav piemērotas. Tādējādi iepriekš aprakstītās bailes bieži var izraisīt panikai līdzīgus simptomus, kas attiecīgajai personai rada milzīgas ciešanas. Turklāt skartās personas uzmanība parasti ir ļoti koncentrēta.
Ietekmētās personas parasti meklē iespējamos zirnekļus telpās, kurās viņi ienāk vai kurās viņi uzturas. Ja runa ir par konfrontāciju ar zirnekļveidīgo (patiesībā vai kā attēlu / rotaļlietu utt.), Skartā persona parasti reaģē ar diskomforta sajūtu līdz lidojumam un spēcīgiem fiziskiem simptomiem (svīšana, drebuļi, sirdsklauves, elpas trūkums utt.)
Personas, kuras cieš no arahnofobijas / zirnekļa trauksmes, bieži vien nespēj pašas kontrolēt savas bailes vai paturēt prātā baiļu nepiemērotību attiecīgajā situācijā. - subjektīvs: caur stāstiem par paša cilvēka bailēm no zirnekļiem. - uzvedībā: izvairīšanās no bailēm piemeklētajām vietām un objektiem, kur varētu būt konfrontācija ar zirnekli.
- Fiziski: fiziskas reakcijas notiek saistībā ar zirnekli (piemēram, svīšana, drebuļi, paātrināta sirdsdarbība utt.),
Faktori, kas tiek izmantoti, lai izskaidrotu arahnofobijas attīstību, balstās arī uz konkrēto baiļu skaidrojošajām pieejām. Šeit tiek izmantota daudzdimensionāla pieeja, ti, daudzi cēloņi, iespējams, ir veicinājuši arahnofobijas attīstību.
Paskaidrojošās pieejas var apkopot trīs dažādās grupās: arahnofobijas attīstību visbiežāk izskaidro ar mācīšanās teorijas. Daudziem no skartajiem “mācīšanās no modeļa ”(novērošanas mācīšanās, mācīšanās forma) spēlē lielu lomu viņu arahnofobijas attīstībā. Jau iekšā bērnība, cilvēki ļoti cieši novēro vecāku vai tuvāko radinieku uzvedību.
Ja bērna māte cieš no arahnofobijas un bailes jau ir ļoti acīmredzamas viņas uzvedībā, kad bērns vēl ir mazs, bērns šo uzvedību ir novērojis kā reakciju uz zirnekli un iemācījies šo saikni (zirnekļa un mātes bailes). Tiek pieņemts, ka šiem bērniem dzīves laikā bieži attīstās arī arahnofobija, lai gan viņiem pašiem noteikti nav bijusi negatīva pieredze ar zirnekļveidīgajiem. Norāde uz šo pieņēmumu ir pastiprinātas bailes no zirnekļiem, kuras var novērot dažādiem ģimenes locekļiem.
Pretstatā citām specifiskām fobijām, piemēram, bailēm no lidošanas, arahnofobija ne vienmēr balstās uz traumatisku notikumu kā arahnofobijas izraisītāju. - teorijas faktoru apguve
- Neirobioloģiskie faktori
- Individuālas variācijas
Lai varētu noteikt arahnofobijas diagnozi, terapeits / ārsts personiskajā intervijā (klīniskajā intervijā) parasti jautā par skartās personas uzvedību. Intervijas laikā terapeits / ārsts mēģina noskaidrot, vai pacienta uzvedība un domas atbilst diagnostikas kritērijiem (a. Kritēriji) specifiska trauksme), kas jāizpilda, lai noteiktu arahnofobiju.
Piemēram, pacientam tiek jautāts, kad sākās trauksme, kad tā rodas, kādus simptomus persona ir pamanījusi. Alternatīvi tiek izmantotas īpašas anketas, kurās arī tiek prasīts, lai būtu iepriekš minētie kritēriji. Ar šo procedūru palīdzību terapeits / ārsts var arī izslēgt iespēju, ka attiecīgajai personai ir atšķirīgs klīniskais attēls.
