Zobu implanta izmaksas

Zobu implants ir kaula žoklī ievietota metāla tapa, kas atkārto “normāla” zoba sakni. Uz šī mākslīgā tiek uzlikta zobu protēzes protēze zoba sakne pēc dziedināšanas perioda. Tā kā zobu implantācija ir ķirurģiska procedūra, kas prasa visaugstāko precizitāti no zobārsta un ļoti augstas kvalitātes materiāliem, šādas ārstēšanas izmaksas ir attiecīgi augstas.

Izmantotajiem materiāliem jābūt saderīgiem ar virsbūvi, parasti tiek izmantots titāns. Sākumā zobārsti izmanto šādus materiālus: pēc pieredzes tomēr lielākā daļa pacientu vislabāk panes titānu, jo, cita starpā, tas neizraisa alerģiskas reakcijas un var izaugt ļoti tuvu kaulam.

• ziloņkauls
• koks
• Metāli
• dzelzs

Precīzas zobu implanta izmaksas nevar norādīt vienreizējā maksājumā, jo tās galvenokārt ir atkarīgas no operācijas un ārstēšanas apjoma, izmantotajiem materiāliem un turpmākās protezēšanas (piemēram, ar zobu kroņiem, zobu tiltiem utt.)

Būtībā ar zobu implantu, tāpat kā gandrīz visu zobu ārstēšanu, pacientam ir izvēle starp dažādiem risinājumiem, kas ir vairāk vai mazāk dārgi. Likums veselība apdrošināšanas sabiedrības parasti nesedz visas izmaksas, kas rodas zobu implantu ārstēšanas laikā. Tās izmaksu daļas, kuras nesedz veselība apdrošināšana jāmaksā pašam pacientam vai ideālā gadījumā - viņa papildu zobārstniecības apdrošināšanai.

Aptuvenu, bet ne vienotas likmes izmaksu sarakstu var sastādīt, pamatojoties uz spēkā esošajiem zobārstniecības grāmatvedības noteikumiem. Piemēram, diagnostikas un procedūras plānošanas izmaksas ir aptuveni 150–300 eiro, faktiskās implantācijas izmaksas Vācijā ir 300–700 eiro par implantu. Lielākā daļa izmaksu ir par turpmāko atjaunošanu un implanta balstu, kur zobārsts aprēķina, ka pacientam var nākties maksāt vairākus tūkstošus eiro.

Ko maksā likumā noteiktā veselības apdrošināšana par implantiem?

Zobu implants ir tīri privāts pakalpojums, uz kuru neattiecas veselība apdrošināšana. Katrs zobārsts var izlemt, cik implants ir dārgs viņa pacientam, atkarībā no situācijas grūtības. Tomēr jāmaksā arī zobārstniecības laboratorijai, kas ražo implantu.

Vācijā ir spēkā šādi nosacījumi: likumā noteiktā veselības apdrošināšana maksā tikai par tā saukto standarta aprūpi, kas atbilst fiksētam pabalstam. Tas nozīmē, piemēram, ja trūkst viena zoba, spraugu var aizpildīt ar vainagu, izmantojot tiltu vai implantu. Neatkarīgi no tā, kuru variantu pacients izvēlas, subsīdijas apjoms plaisas novēršanai vienmēr ir vienāds.

Uz implantāta uzliktā atjaunošana tiek subsidēta ļoti nedaudz, un tā maksimālā summa ir 30% no kopējās cenas. Šī maksimālā likme tiek maksāta tikai tiem, kuri vismaz vienu reizi gadā 10 gadus ir bijuši zobu pārbaudē. Ja pacients zobu pārbaudē bijis tikai piecus gadus pēc kārtas, veselības apdrošināšanas sabiedrība maksās par 20% papildus; ja pacients ir bijis zobu pārbaudē mazākus gadus, apdrošināšanas sabiedrība neko nemaksās.

Tādā pašā veidā, ja ievieto vairākus implantus, veselības apdrošināšana neko nemaksā, tiek subsidēta tikai tiem piestiprinātā zobu konstrukcija. Vienīgais gadījums, kad valsts veselības apdrošināšanas sabiedrība pilnībā sedz implantu izmaksas, ir atsevišķas slimības īpašā smaguma pakāpe. Ja pacients ir zaudējis daļu no apakšžoklis vai acs audzēja dēļ, izņemto daļu aizstāj ar transplantācijām un implantiem, un pacients nemaksā nekādas izmaksas.

Ja, piemēram, acs nomaiņai ir nepieciešama epitēze, sejas protēze, tā ar implantu palīdzību tiek fiksēta acu ligzdā. Šādas ārkārtas norādes ietver arī nopietnas žokļa slimības, piemēram, žokļa defektus, ko izraisa nelaimes gadījumi, īpašas alerģijas vai vēzis audzēji, kā arī vairāku zobu ģenētiskā neesamība. Nevar pateikt, kurā gadījumā un no kura laika veselības apdrošināšanas sabiedrība pilnībā segs izmaksas. Katrai skartajai personai personīgi jāinformē attiecīgā veselības apdrošināšanas sabiedrība un jāprecizē izmaksu uzņemšanās. Pacienti ar grūtībām, kuri mēnesī nopelna tik maz, ka viņiem tiek pilnībā atlīdzinātas viņu zobārstniecības izmaksas, arī saņem pilnu segumu. Pacientam pašam jāpiesakās grūtības gadījumam, izmantojot ārstēšanas un izmaksu plānu, ko zobārsts iesniedzis savai veselības apdrošināšanas kompānijai.