Nemedikamentozā terapija
Klīniskā aina depresija var iedalīt vieglas, mērenas un smagas epizodēs. Vieglas depresijas epizodes gadījumā parasti nav nepieciešama nekāda zāļu terapija. Šajā gadījumā pietiek ar atbalstošām sarunām un, ja nepieciešams, ar citām procedūrām, piemēram, gaismas terapiju.
Atsevišķos gadījumos viegla depresijas epizode var atkal pazust bez lielas palīdzības no ārpuses. Tomēr tas joprojām būtu jāuztver nopietni. Kā likums, mērens un smags depresija vienmēr jāārstē ar medikamentiem.
Psihoterapija jāsniedz arī. Īpaši ieteicama terapija ar tā sauktajiem antidepresantiem vidēji smagas un smagas depresijas gadījumā. Saskaņā ar pašreizējām zināšanām zāļu terapija ir pirmās izvēles terapija klīniskajai ainai depresija.
Pēdējos gados, psihoterapija ir kļuvis arvien nozīmīgāks depresijas ārstēšanā. Jo īpaši tā dēvētais “kognitīvais uzvedības terapija”Šajā kontekstā piedāvā lielu ilgtermiņa uzlabošanās varbūtību. Izziņas uzvedības terapija, ir terapija, kas darbojas gan ar nomākta cilvēka domām, gan uzvedību.
No vienas puses, pacients ir motivēts atkal aktīvāk piedalīties dzīvē. Piemēram, tiek izstrādāti detalizēti ikdienas grafiki, kuros tiek nodrošināts, ka pacients papildus pienākumiem pietiekamā apjomā plāno patīkamas aktivitātes. Tiek ņemta vērā pacienta ierobežotā noturība, un pacients tiek motivēts atsākt darbības, kas viņam vai viņai patika agrāk.
Pieredze rāda, ka aktivitātes palielināšanās jau tagad ievērojami uzlabo garastāvokli daudziem cilvēkiem, kuri cieš no depresijas. Depresiju (starp daudziem citiem traucējumiem) parasti raksturo masveidā sagrozīta “negatīvā domāšana. Šī “negatīvā domāšana”, kuras pamatā ir dziļa pārliecība, tiek apšaubīta terapijā ar terapeitu un tiek pārbaudīta tās realitāte.
Tādā veidā pacientam var gūt panākumus, veidojot reālāku un tādējādi mazāk negatīvu skatījumu uz sevi, savu situāciju un nākotni. Kad pacients ir pārvarējis depresiju, tai jābūt terapijas daļai, lai pacientam nodrošinātu uzvedības noteikumus, kas ļauj viņam vai viņai rīkoties agri un patstāvīgi, kad depresija atgriežas vai ir sarežģītās dzīves situācijās. Pamata psiholoģiskās - psihoanalītiskās - pamatideja psihoterapija galvenokārt ir konfliktu noskaidrošana un atrisināšana.
Teorētiski šos konfliktus var izskaidrot ar agrīnas pašcentriskas (narcistiskas) vajadzības izveidošanos. Šie konflikti, kas radās bērnība, pieaugušajiem depresīvi bieži nav skaidri. No terapeita puses tagad tiek mēģināts strādāt pie šiem konfliktiem un vajadzības gadījumā ļaut pacientam piedzīvot dusmas vai agresiju. Depresijas smagums ir vissvarīgākais faktors. Smagās epizodēs terapijai jābūt atbalstošai, nevis atklājamai.
