Stingumkrampji infekcija (bloķētājs) joprojām tiek uzskatīta par vienu no dzīvībai bīstamākajām infekcijas slimības. Tādēļ stingumkrampji vakcināciju lielākā daļa ārstu uzskata par būtisku, lai novērstu slimības traumu gadījumā.
Kas ir stingumkrampju vakcinācija?
Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana stingumkrampji vakcīna tiek ievadīta, lai aizsargātu brūces no ļoti bīstamas stingumkrampju infekcijas riska, kas trešdaļā gadījumu ir letāls. Stingumkrampju vakcīna tiek ievadīta, lai aizsargātu brūces no ļoti bīstamas stingumkrampju infekcijas riska, kas trešdaļā gadījumu ir letāls. Šī slimība izraisa krampjus un paralīzi, kad ir stingumkrampji baktērijas ir iekļuvuši ķermenī caur brūci. Stingumkrampji baktērijas (Clostridium tetani) kā sporas ir sastopamas visur mūsu vidē, piemēram, augsnē, putekļos, kokā un augsnē āda, un arī dzīvnieku izdalījumos. Šie baktērijas var uzplaukt tikai tad, ja nav skābeklis, tāpēc pārklājums ir atvērts brūces var veicināt infekciju. Stingumkrampju slimību izraisa baktēriju izdalīts toksīns. Stingumkrampju vakcinācija ietver tetanola injicēšanu muskuļos, vakcīnu, kas aizsargā pret toksīniem (stingumkrampju toksīniem), neitralizējot to kaitīgo iedarbību. Pat ja traumas gadījumā vakcīnas aizsardzība nav pietiekama, stingumkrampju vakcinācija ātri ievadīts, parasti var novērst infekciju. Stingumkrampju vakcinācija kā preventīvs un aizsargājošs pasākums ir īpaši svarīgs, jo vēl nav pieejams stingumkrampju pretlīdzeklis.
Funkcija, ietekme un mērķi
Bez stingumkrampju vakcinācijas pastāvīgs risks inficēties. Tādēļ Vakcinācijas pastāvīgā komiteja (STIKO) iesaka veikt pamata imunizāciju un regulārus pastiprinātājus, jo iegūtā vakcīnas aizsardzība ilgst tikai noteiktu laiku. Jauna ievainojuma gadījumā skartajām personām, kas vecākas par 60 gadiem, papildus ir ieteicama revakcinācija, ja pēdējā stingumkrampju vakcinācija bija vairāk nekā pirms pieciem gadiem. Ietekmētajām personām, kurām nav vakcīnas aizsardzības un kuras ir ievainotas, nekavējoties jāgriežas pie sava ārsta, lai saņemtu stingumkrampju vakcināciju. Trīs šāvienu pamata imunizācija tiek veikta ar vismaz četru nedēļu intervālu un parasti tiek veikta kopā ar citām vakcinācijām, kamēr bērns vēl ir zīdainis. Ja tas ir palaists garām, to var kompensēt vēlāk. Kad ir veikta pilnīga pamata imunizācija, tā nav jāatkārto visu mūžu. Tomēr stingumkrampju vakcinācija ir jāatsvaidzina, vispirms vecumā no 5 līdz 6 gadiem, pēc tam no 9 līdz 17 gadu vecumam, parasti atkal apvienojot ar citām svarīgām vakcinācijām, piemēram, pret difterija, garo klepu un poliomielītu. Ir svarīgi atzīmēt, ka pieaugušajiem vajadzētu veikt arī stingumkrampju vakcinācijas pastiprinātāju apmēram reizi desmit gados. Stingumkrampju vakcinācija tiek ievadīta augšdelma muskuļos. Tā ir tā sauktā mirusī vakcinācija, jo tā satur tikai novājinātu, padarītu nekaitīgu stingumkrampju baktērijas toksīnu (stingumkrampju toksīnu). Tas nozīmē, ka, lai gan vakcinētajā cilvēkā netiek izraisīta infekcija, organismā tiek izraisīta vēlamā aizsardzības reakcija. Stingumkrampju vakcinācija izraisa imūnā sistēma ražot antivielas pret stingumkrampju infekciju. Stingumkrampju vakcīnas aizsardzības līmenis ir gandrīz 100%.
Riski, blakusparādības un briesmas
Stingumkrampju vakcīna pati par sevi nevar izraisīt stingumkrampju slimību, jo vakcīna satur tikai nekaitīgu baktērijas toksīnu. No otras puses, stingumkrampju vakcinācija nenodrošina ilgstošu aizsardzību, tāpēc tā regulāri jāatsvaidzina, par ko daudzi cilvēki nezina. Īpaši vecāki cilvēki, kas vecāki par 60 gadiem, bieži aizmirst, kad jāveic revakcinācija. Tomēr tieši šai iedzīvotāju grupai stingumkrampju infekcija rada lielāku risku nekā jaunākiem cilvēkiem. Dažos gadījumos stingumkrampju vakcinācija jāveic tikai pēc rūpīgas apspriedes ar ārstu, piemēram, ja attiecīgā persona cieš no smagas imūnā sistēma vai ārstēšanas laikā ar narkotikas kas vājina paša ķermeņa aizsardzību. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad pacientam pēc vakcinācijas iepriekš ir bijušas nopietnas grūtības. Piesardzība ir ieteicama arī pirms operācijas vai tās laikā grūtniecība. Kaut arī stingumkrampju vakcinācija tiek veikta ar inaktivētu vakcīnu, un tāpēc tā parasti ir labi panesama, injekcijas vietā bieži parādās apsārtums, maigums, nieze vai pietūkums paša ķermeņa aizsargspēju stimulēšanas dēļ. Citas blakusparādības ir retāk sastopamas. Piemēram, skartajiem var rasties smags pietūkums, temperatūras paaugstināšanās vai drudzis, galvassāpes, muskuļi sāpes vai kuņģa-zarnu trakta diskomforts pēc vakcinācijas. Bet šīs sūdzības parasti izzūd pēc dažām dienām. Alerģiskas reakcijas ir vēl retākas, un tikai atsevišķos gadījumos nervu sistēmas traucējumi pēc stingumkrampju vakcinācijas.
