Dialektiskā uzvedības terapija
Dialektisks uzvedības terapija ir forma psihoterapija ko izstrādājuši psihologi un bieži lieto pacientiem ar robežas sindroms. Principā tā ir kognitīvā uzvedības terapija, bet tā darbojas arī ar to meditācija vingrinājumi, lai palīdzētu pacientam apgūt jaunu domāšanas veidu. Būtībā var teikt, ka terapijai ir divi sākuma punkti.
Pirmais ir dialektiskā pieeja, kas ietver pretēju viedokļu atpazīšanu, to pieņemšanu un mēģinājumu atrast vidusceļu. Tas var nozīmēt, ka pacientiem ir jāapzinās, ka sarežģītās situācijās viņiem bez izņēmuma nevajadzētu reaģēt ar pārmērīgu dusmu, bet ka viņi pieņem situāciju kā tādu un mēģina sarunāties, balstoties uz faktiem. Otra pieeja, uzvedības pieeja, attiecas uz šādām uzvedības izmaiņām.
Piemēram, šeit runa ir par labas uzvedības apbalvošanu un tādējādi tās veicināšanu. Dialektisks-uzvedības terapija lieto ne tikai pierobežas pacientiem, bet arī pacientiem ar ēšanas traucējumiem. Terapiju var veikt gan stacionārā, gan ambulatori, individuālā terapijā vai grupas terapijā.
Turklāt ir arī farmakoterapija, kas darbojas ar narkotiku lietošanu. Šeit, piemēram, neiroleptiķi vai antidepresanti tiek ievadīti, lai pacientiem būtu vieglāk sākt gaidāmo terapiju. Pretējā gadījumā robežas pacientiem nav ieteicams lietot šādas zāles.
Daudz svarīgāka ir individuālā terapija. Šajā laikā pacientam vajadzētu tikt galā ar savām problēmām un mēģināt tās atrisināt. Individuālajā terapijā ir svarīgi, lai pacients un terapeits panāktu vienošanos, kurā pacients apņemas pēc iespējas labāk sadarboties un nepārtraukt terapiju (diemžēl tas bieži notiek ar robežlīnijas pacientiem) un savukārt terapeits apņemas darīt visu iespējamo, lai palīdzētu pacientam.
Pēc tam pacientam noteiktu laiku jāglabā dienasgrāmata, kurā tiek reģistrēti negatīvi notikumi un domas par pašnāvību, kā arī pozitīva pieredze. Papildus individuālajai terapijai vienmēr jābūt pieejamam ārkārtas tālruņa pakalpojumam, jo terapijas laikā var rasties situācijas, kad neviens terapeits nav pieejams un pacients jūtas nomākts. Šajos brīžos vajadzētu būt iespējai sazināties ar terapeitu vai citu personu, kas pārzina robežterapiju.
Pēc individuālās terapijas notiek grupas terapija, kas sastāv no pieciem moduļiem. Viens no tiem ir iekšēja uzmanība. Šeit ir svarīgi, lai pacients spētu aprakstīt un saprast, ko viņš jūtas.
Ja pacients jūtas laimīgs, viņam jāspēj to parādīt (piemēram, smaidot) un arī jāspēj to paziņot savai apkārtnei, ja viņš jūtas skumjš, viņam arī jāverificē šī sajūta utt. Nākamais modulis ir tā saucamā stresa tolerance. Šeit ir svarīgi, lai pacients stresa situācijās nekavējoties nereaģētu emocionāli, bet vispirms ļauj situācijai ietekmēt sevi un pēc tam reāli domā, vai situāciju var labi pārvaldīt.
Trešais modulis attiecas uz jūtu apstrādi. Šeit ir svarīgi, lai pacients varētu klasificēt jūtas, kas viņā radīsies. Viņam jāspēj atšķirt laimīgas, cerīgas, dusmīgas, skumjas un visas citas jūtas.
Tas ļauj pacientam kontrolēt katru situāciju un visas emocijas. Ceturtais modulis ir saistīts ar sociālā tīkla veidošanu, ti, ar starppersonu prasmēm. Šeit pacientam vajadzētu uzzināt, kā labāk vērsties pie cilvēkiem, kā ar viņiem iesaistīties un kā arī kādu laiku pārciest neveiksmi vai vilšanos, bet ko draudzības dēļ var piedot.
Šeit ir svarīgi, lai pacients uzzinātu, ka viņš vai viņa var būt arī otrajā plānā, lai uzturētu draudzību. Pēdējais modulis attiecas uz pašcieņu. Pacientam ir jāapgūst, ka viņš pats ir cilvēks, kurš citiem un galvenokārt viņam pašam jāvērtē. Ka viņam ir atļauts domāt par sevi pozitīvi un viņš var izdarīt kaut ko labu sev. Visi šie moduļi jāattīsta un jāiekļauj grupas terapijā.
