Šī tēma galvenokārt attiecas uz ingvera lietošanu medicīniski un medicīniski. Ingvers ir Zingiberaceae ģimenes, ingvera augu, pārstāvis. To joprojām sauc arī par ingveru, imberu, mūžzaļo vai ingvera sakni. Angļu valodā mēs atrodam terminu ingvers par ingveru.
Definīcija
Ingvers, kas pieder ķīniešu ārstniecības augiem, ir ložņains, daudzgadīgs augs uz bieza, sīpolu potcelma. Svaigas un žāvētas saknes sauc arī par sakneņiem. Pavasarī no potcelmiem izaug apmēram 60 līdz 80 cm augsts vertikāls kāts ar šaurām lapām.
Augs ir viengadīgs. Ziedēšanas laikā zieda auss attīstās tieši no ingvera saknes, kas nes baltu vai dzeltenu ziedu. Ārstniecības augu ingvera, kā arī garšvielu izcelsme ir kultūrās.
Izmantotā auga daļa, potcelms, aug augsnē plakani un stipri sazarojies. Audzēšanai sakneņu gabaliņus pavasarī ieliek zemē un gadu vēlāk - vēlā rudenī. Ārstniecības augu ingveru, kā arī tā latīņu nosaukumu zingiber var izsekot līdz senajam indiešu nosaukumam “Shringavera”.
Tūkstošiem gadu ingvers tiek vērtēts kā vērtīga garšviela un līdzeklis īpašo īpašību un iedarbības dēļ. Senajos ķīniešu tekstos un vēlāk grieķu, romiešu un arābu senatnes medicīnas literatūrā ingvers jau ir minēts.
Ingveram, ārstniecības augam, ko lieto visā pasaulē, saknē ir spēks. No dzeltenbrūnā potcelma iegūst garšvielu un dziedinošo spēku. Ēterisko eļļu īpatsvars ir augsts (piemēram, zingiberols un zingibere). Citas ingvera sastāvdaļas ir asās vielas (gingerols un shoagols), kurām garša ir jāmaksā. Daudzās ingvera aktīvās sastāvdaļas stimulē apetīti, palielina kuņģa skābe, palīdz gremošanu un atvieglo iespējamo nelabums un vemšana.
