Sinusa mezgla defekts
ja sinusa mezgls neizdodas kā primārais elektrokardiostimulators un stimulācijas centrs sirds, sekundārs elektrokardiostimulators jāieiet tajā (slima sinusa sindroms). To sauc par atrioventrikulārs mezgls (AV mezgls) un var pārņemt sinusa mezgls līdz zināmai robežai. Tas rada ritmu ar zemāku frekvenci, tāpēc sirds nepārspēj kā parasti 60-70 reizes minūtē, bet tikai apmēram 40 reizes. Dažu slimību gadījumā (piemēram, koronārā sirds slimība) sirds slimība), sinusa mezgls paliek funkcionāls, bet rada ierosmes lielākā attālumā, tā ka sirdsdarbība kļūst lēnāka (tā sauktā sinusa bradikardija).
Slimo- sinusa sindroms
Termins slima sinusa sindroms apkopo vairākas sirds aritmijas, kas rodas no bojāta sinusa mezgla. Vīrieši un sievietes, kas vecāki par 50 gadiem, tiek skarti vienlīdz bieži. Cēlonis bieži ir rētas izmaiņas audos sirdī, kur atrodas sinusa mezgla specializētās ierosmes šūnas.
Pirmais no tiem ir augsts asinsspiediens (arteriālā hipertensija), kas noved pie spiediena slodzes uz priekškambariem un tādējādi ar pārmērīgu stiepšanos un audu bojājumiem sinusa mezgla zonā. Miokardīts (sirds muskuļa iekaisums) vai koronārā sirds slimība var būt arī cēlonis. Sprūda var būt arī citas sirds slimības, piemēram, vārstuļu sirds slimība. Tāpat dažu zāļu, piemēram, beta blokatoru, pārdozēšana var izraisīt slima sinusa sindroms.
Bērni, kuriem ir jāveic operācija iedzimta dēļ sirds defekts rezultātā var attīstīties arī slimas sinusa sindroms. Nav vispārējas vienprātības par precīzu termina slimā sinusa sindroma definīciju. Klīniski šis termins attiecas uz ritma traucējumiem, kas rodas kopā ar izteiktu zemu un augstu pulsa ātrumu (tahikardija-bradikardija sindroms).
Sinus bradikardijas bez jebkāda cita identificējama cēloņa vai sinuatriāla blokāde ir apkopotas arī ar šo terminu. Simptomātiski, bradikardija (pārāk lēna sirdsdarbība) izpaužas kā reibonis, ģībonis (ģībonis) vai dzirdes un redzes pasliktināšanās, savukārt tahikardija (pārāk ātra sirdsdarbība) izpaužas kā sirdsklauves, lāde ciešums (stenokardija pectoris) vai elpas trūkums (aizdusa). Vissvarīgākais diagnostikas rīks ir a ilgstoša EKG un vingrinājums EKG, ko var izmantot, lai parādītu sirds elektrisko aktivitāti.
Atkarībā no precīzā klīniskā attēla terapiju var veikt ar medikamentiem (ar tā dēvētajiem antiaritmiskajiem līdzekļiem, zālēm pret sirds aritmija) vai a elektrokardiostimulators jāizmanto, lai aizstātu bojātā sinusa mezgla funkciju. Vācijā gandrīz katru trešo elektrokardiostimulatoru lieto pacientam ar slimu sinusa sindromu.
