Tāpat kā kristīšana, apstiprināšana un laulība, arī pēdējie rituāli ir Romas katoļu baznīcas sakraments. Pēdējie rituāli, jo tos varēja lietot smagi slimajiem līdz 1973. gada beigām, izskatījās šādi: priesteris svaidīja acis, ausis, deguns, mute, slimā cilvēka rokas un kājas, sakot šādas frāzes: “Ar šo svēto svaidījumu un ar savu maigo žēlastību Tas Kungs piedod jums to, ko esat grēkojis, redzot, dzirdot, runājot, ožot, pieskaroties un darot. Āmen. ” Šis agrīnās kristietības rituāls meklējams Jaunajā Derībā. Senos laikos svaidīšana tika uzskatīta arī par dziedināšanas līdzekli. Arēnā cīkstoņi pirms cīņas noberza sev eļļu, lai vienmērīgi izvairītos no pretinieka tvēriena. Palīdzēja arī eļļa brūces dziedēt ātrāk.
“Galējā atšķaidīšana” ir aizstāta ar “slimnieku svaidīšana”
Mūsdienās “pēdējos rituālus” sauc par “slimnieku svaidīšanu”. Šajā procesā priesteris svaida tikai pieri (dvēselei) un plaukstas (ķermenim) un saka lūgšanu. Šim nolūkam parasti tiek izmantota bīskapa svētītā eļļas eļļa olīveļļa. Katoļi vai kristīgas draudzes locekļi, kas ir smagi slimi, var saņemt slimnieku svaidījumu.
Slimnieku svaidīšana nav nāves sakraments
Daudzi (nepareizi) saprot, ka slimnieku ārkārtējā atdalīšana vai svaidīšana ir tikai un vienīgi nāves sakraments, jo priesteris pēdējā brīdī, bieži vien par vēlu, tika izsaukts pie neārstējami slimiem. Tomēr lūgšanai un svaidījumam saskaņā ar sākotnējo nozīmi bija jāglābj slimais no nāves un jāliek tam atveseļoties. Bībelē teikts, ka Jēzus dziedināja daudzus slimos cilvēkus. Tāpēc viņu sauca arī par “Heilland”. Svaidījumu ebreju valodā sauc par “Mašu”, un vācu valodā tas kļuva par “Mesiju”. Grieķu vārds svaidījumam ir “Chriein”, no kura atvasināts “Kristus” (svaidītais).
