Imūnsupresanti
Narkotiku terapija ar imūnsupresīvi medikamenti ir nepieciešama pēc katras transplantācijas. Šīs zāles nomāc paša ķermeņa aizsardzības sistēmu. The imūnā sistēma ir atbildīgs par svešķermeņu atpazīšanu un aktīvu pasākumu veikšanu pret tiem.
Gadījumā, ja baktērijas or vīrusi, tas ir arī saprātīgi un noderīgi. Tomēr transplantētais orgāns ir arī svešķermenis, un to kā tādu ārstē imūnā sistēma. Bez papildu pasākumiem donora orgāns tiktu iznīcināts.
Tomēr, lai to novērstu, imūnsupresanti kavē paša ķermeņa aizsardzības sistēmu, un tā nav vērsta pret transplantēto orgānu. Trūkums ir tāds, ka aizsardzības sistēma vairs nav vērsta pret citiem svešķermeņiem, piemēram baktērijas. Tādējādi pacienti, kuri lieto imūnsupresīvi medikamenti ir ļoti uzņēmīgi pret baktēriju un vīrusu infekcijām, kā arī sēnīšu slimības.
Viņiem būtu spēcīgāk jāaizsargājas pret iespējamo baktērijas, īpaši tūlīt pēc procedūras. Imūnsupresijai tiek izmantotas dažādas zāles. Lielākā deva tiek ievadīta tieši pēc tam orgānu transplantācija, jo transplantāta atgrūšanas risks šobrīd ir visaugstākais.
Risks
Atkarībā no ķirurģiskās procedūras lieluma un ilguma operācijas laikā un pēc tās pastāv asiņošanas risks. Bieži vien ķirurgiem ir jāpārvar liels asinis kuģi un šuj tos jaunajiem orgāniem laikā orgānu transplantācija. Pieaug arī infekcijas risks.
Pēc transplantācijas veikšanas vislielākais risks ir tas, ka paša ķermeņa aizsardzības sistēma noraidīs orgānu. Tas notiek, kad aizsardzības šūnas pārstādīto orgānu atzīst par svešķermeni un to iznīcina. Šī iemesla dēļ imūnsupresīvā terapija ir ļoti svarīga, lai vājinātu imūnā sistēma. Šāda noraidīšana var notikt tūlīt pēc operācijas, dažas nedēļas vēlāk vai pat gadus pēc tam transplantācija. Dzīvu ziedojumu gadījumā pastāv papildu risks, ka vesels cilvēks ir pakļauts riska situācijai, proti, operācijai, un ka operācijas laikā vai pēc tās var rasties komplikācijas.
