Ievads
Sēnīšu slimības pieder pie infekcijas slimībām un bez baktēriju un vīrusu infekcijām pārstāv trešo lielu infekcijas slimību grupu. Ārstu profesija sēnīšu slimībām lieto terminu mikoze (grieķu: mykes - sēne). Protams, ne visas no daudzajām tūkstošiem sēnīšu sugu, kuras mēs zinām, ir bīstamas cilvēkiem, bet apmēram 180 sugas var izraisīt cilvēkiem būtiskas slimības.
No medicīniskā viedokļa ir jēga aptuvenai sēņu klasifikācijai pavedienu sēnītēs (dermatofītos), dzinumu sēnītēs (raugos) un pelējuma sēnītēs. Sēnīšu patogēnu grupa ar dažām svarīgām īpašībām atšķiras no citiem patogēniem, piemēram, baktērijas or vīrusi, tāpēc diagnostikas un terapijas iespējas jāpielāgo dažādām sēnīšu slimībām. Sēnīšu slimību parādīšanās ir pakļauta plašam spektram.
Visbiežāk sastopamās sēnīšu slimības ir atrodamas uz virsmas un uz ādas vai nagiem. Tos sauc par tinea. Tie ietver kaitinošo, bet nekaitīgo sportista pēdu. Bez šīm virspusējām mikozēm pastāv arī sistēmiskas infekcijas, kas ietekmē visu ķermeni un iekšējie orgāni. Tās var būt bīstamas dzīvībai, taču tās rodas gandrīz vienīgi smagi slimiem un novājinātiem cilvēkiem, pamatojoties uz citām pamatslimībām.
Simptomi
Precīzs simptomu smagums ir atkarīgs no patogēna un klīniskā attēla. Vissvarīgākais virspusējo sēnīšu slimību vispārējais simptoms ir ādas izmaiņas. Parasti tie parādās kā apaļi, bet arī plankumaini difūzs apsārtums.
Āda sāk pārsloties. Atkarībā no smaguma pakāpes parādās dzeltenīgi balta sekrēcija. Turklāt skartie sūdzas par dažreiz smagu niezi, kas vēl vairāk veicina sēnīšu izplatīšanos.
Mati izkrīt matainās vietās, gļotādās var būt balti pārklājumi. Dziļākas sēnīšu slimības iznīcina ādu. Ja tā ir sistēmiska mikoze, rodas smagu slimību simptomi, piemēram, drudzis, elpas trūkums, bezsamaņa un pat nāve.
Sēnīšu slimības izraisa vairāki dažādi apstākļi. Viņiem visiem ir kopīgs tas, ka sēnītei jāspēj kaut kādā veidā iekļūt ķermenī vai ādā un tur vairoties. Pārraide parasti notiek tiešā cilvēku saskarsmē ar cilvēkiem, tā var notikt arī netieši.
Klasisks piemērs tam ir sportista kāju sēnīte, kuru viens ir pacēlis a peldēšana baseins. Sēnes vai tās sporas nokļūst uz ādas un var ligzdot un vairoties mazākajās ādas krokās vai plaisās. Ja patogēns nonāk saskarē ar a asinis var attīstīties sistēmiskas infekcijas.
Pēc kāda laika attīstās sēnīšu slimību tipiskie simptomi. Ir vairāki riska faktori, kas veicina virspusējas sēnīšu slimības attīstību. Tie ietver visus apstākļus, kas ietekmē ādas barjeras funkciju vai traucē imūnā sistēma normālā funkcijā.
Raksturīgi, diabēts mellitus vai perifēro artēriju okluzīvo slimību (paVk) min kā negatīvus ietekmējošos faktorus. Gada gaitā diabēts, rodas jutīguma traucējumi, tāpēc mazos pēdas bojājumus var nepamanīt. Sakarā ar samazināto asinis plūst paVk kontekstā, āda vairs nav pilnībā spējīga nekavējoties novērst nelielus ādas bojājumus, lai sēnītes varētu vieglāk iekļūt.
Personīgā higiēna ir arī svarīgs faktors sēnīšu slimību attīstībā. Higiēnas trūkums var veicināt sēnīšu slimības. No otras puses, ādas sēnīšu slimības tikpat bieži rodas cilvēkiem ar pārmērīgu higiēnas uzvedību.
Ādai dabiski ir dabiska aizsargapvalka, kas rada nedaudz skābu vidi. Ja tam uzbrūk pastāvīga mazgāšana, tas atvieglo patogēnu iekļūšanu ādā. Dažos gadījumos sēnīšu slimības tiek pārnestas arī pa gaisu, kad cilvēks ieelpo sporas, kuras ir izķidātas.
Piemērs tam ir aspergiloze, kas nenotiek veseliem cilvēkiem. Smagas sēnīšu slimības rodas cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu. Šeit ķermenis vairs nevar cīnīties ar infekciju, tāpēc tiek uzbrukti dziļiem audiem un orgāniem.
Visi šīs sērijas raksti:
