Kas ir Molnupiravirs?
Molnupiravirs ir zāles, ko lieto Sars CoV-2 infekcijas ārstēšanai. Zāles ir paredzētas augsta riska pacientiem no 18 gadu vecuma, kuriem vakcinācija pret koronavīrusu var nebūt efektīva. Šajā riska grupā jo īpaši ietilpst iepriekš slimi, imūnsistēmas traucējumi vai gados vecāki pacienti.
Aktīvā viela tieši traucē Sars-CoV-2 replikācijas procesu. Tā klātbūtnē katrā pavairošanas posmā koronavīrusa genomā uzkrājas ģenētiskas kļūdas. Eksperti to dēvē par "muļķīgām mutācijām".
Lielāks zāļu izraisītais mutāciju līmenis ir nāvējošs koronavīrusam: jo vairāk ģenētisko kļūdu ir tikko nokopētajā vīrusa genomā, jo lielāka ir iespējamība, ka Sars-CoV-2 galu galā vairs nebūs “funkcionāls”. Ja vīrusa ģenētiskā informācija ir pārāk kļūdaina, vīruss vairs nevar vairoties un Covid-19 slimība norims ātrāk.
Kad Molnupiravirs tiks apstiprināts?
Zāles Molnupiravir no Merck, Sharp and Dohme (MSD) un Ridgeback Biotherapeutics vēl nav apstiprinātas lietošanai Eiropas Savienībā. Aktīvā viela, kas izstrādes posmā pazīstama arī kā MK-4482 vai EIDD-2801, pašlaik tiek pārskatīta.
Kā lieto molnupiraviru?
Ārstēšana ar molnupiraviru jāsāk pēc iespējas agrāk – parasti trīs līdz piecu dienu laikā pēc apstiprinātas Covid-19 diagnozes. Ieteicamā dienas deva ir 800 miligrami, kas sadalīta četrās atsevišķās tabletēs, katra jālieto piecas dienas bez pārtraukuma.
Tā kā pivotālajā pētījumā (“MOVE-out”) piedalījās tikai pieaugušie, dati par lietošanu bērniem un pusaudžiem nav pieejami.
Cik efektīvs ir molnupiravirs?
Aktīvā viela samazina augsta riska pacientu īpatsvaru, kuriem nepieciešama Covid-19 ārstēšana slimnīcā – neatkarīgi no vīrusa varianta.
Sākotnējos datus par efektivitāti sniedza MOVe-out pivotālais izmēģinājums. Tas notika 82 centros 12 valstīs. Tajā tika iekļauti pacienti, kas nebija hospitalizēti ar apstiprinātu Sars-CoV-2 infekciju, kuriem bija paaugstināts smagas slimības gaitas risks.
Tie bija pacienti ar:
- Smags liekais svars (aptaukošanās ar ĶMI lielāku par 30).
- Personas, kas vecākas par 60 gadiem
- Personas ar hronisku plaušu slimību (piemēram, HOPS)
- Vēža slimnieki
- kā arī citas personas, kas iepriekš saslimušas (piem.: cukura diabēts, koronārā sirds slimība, sirds mazspēja, kardiomiopātija, nieru mazspēja utt.).
Jaunāki novērtējumi lielākās pacientu grupās liecina par mazāku (relatīvo) hospitalizācijas riska samazinājumu par aptuveni 30 procentiem.
Kādas ir molnupiravira blakusparādības?
Normatīvie dokumenti un sākotnējie novērojumu dati Apvienotajā Karalistē liecina, ka molnupiravirs ir labi panesamas zāles. Tomēr pašlaik nav iespējams pārliecinoši novērtēt blakusparādību profilu.
Visbiežāk dalībnieki ziņoja par pārejošām vieglām blakusparādībām, piemēram:
- caureja (caureja)
- vispārējs savārgums
- Reibonis
- @ galvassāpes
Nopietnas blakusparādības galvenajos pētījumos nenotika. Nav zināma arī iespējamā mijiedarbība ar citām zālēm.
Grūtniecība un zīdīšana
Molnupiraviru nedrīkst lietot grūtniecības laikā. Lai gan tas nav pārliecinoši pierādīts, pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka molnupiravirs, iespējams, ir embriotoksisks un tādējādi var kaitēt nedzimušam bērnam.
Pāriem nevajadzētu ieņemt bērnu molnupiravira terapijas laikā, tostarp trīs mēnešus pēc ārstēšanas. Nav sistemātiski pētīts, vai molnupiravirs var izdalīties mātes pienā. Pēc ekspertu vērtējuma, zīdīšanu vajadzētu atsākt ne agrāk kā četras dienas pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas.
Dati par ilgtermiņa drošību nav pieejami. Daži eksperti pauž bažas: vismaz laboratorijas testos ar šūnu sērijām ir novērota mutagēna, ti, mutagēna iedarbība. Tas, iespējams, varētu arī norādīt uz paaugstinātu vēža risku.
Tomēr nav iespējams izdarīt secinājumus par ietekmi uz cilvēkiem no vienas šūnas testa laboratorijā. Tomēr turpmākiem pētījumiem vajadzētu kliedēt šīs bažas, lai apstiprinātu aktīvās sastāvdaļas ilgtermiņa drošību.
Kādi ir drošības apsvērumu iemesli?
Aktīvā viela molnupiravirs ir tā sauktais "priekšzāles". Tas nozīmē, ka sākotnējā viela vēl nav efektīva. To par aktīvo vielu pārvērš tikai sekojoši vielmaiņas procesi pacienta organismā. Tas tiek ievadīts vīrusa genomā RNS bloka vietā, kas faktiski ir paredzēts, tādējādi radot bojātas vīrusu kopijas.
Daži zinātnieki baidās, ka tā vietā, lai vīrusa RNS ievietotos celtniecības bloks, nejauši var tikt izveidota molekula, kas atgādina cilvēka DNS. Šāda viltus molekula var tikt iekļauta pacienta genomā šūnu dalīšanās laikā. Saskaņā ar hipotēzi tas izraisītu mutācijas cilvēka genomā.
Kādi citi jautājumi pašlaik ir atvērti?
Daži eksperti baidās, ka plaši izplatīta molnupiravira lietošana varētu palielināt Sars-CoV-2 atlases spiedienu. Tas savukārt veicinātu jaunu vīrusu variantu rašanos.
Tomēr līdzšinējais praktiskais pielietojums arī šobrīd nesniedz nekādus konkrētus pierādījumus šim pieņēmumam.
