Cēloņi
Pieaugušajiem svešķermeņi parasti nejauši nokļūst ausī. Tīrot ausu vai pēc ausu aizbāžņu nēsāšanas, svešķermeņu daļas var palikt auss kanālā. Kukaiņi var arī pazust auss kanālā, neiesaistoties un radīt svešķermeņu problēmas, ja paši vairs neatrod izeju.
Bērni izpēta savu vidi ar visām maņām un izmēģina visu. Reizēm dažādos priekšmetos nonāk viņu deguns vai ausis. Zīdaiņiem no noteikta vecuma patīk likt ausīs mazus priekšmetus.
Tiklīdz viņi paši var ķerties pie mazām detaļām, mazām rotaļlietām jābūt ārpus bērna piekļuves. Ietekmēt var arī mazus ēdienus, piemēram, riekstus vai smalkmaizītes. Ja objektu nevar noņemt pats, jākonsultējas ar ārstu.
Diagnoze
Ārsta pirmais atskaites punkts ir pacienta vai viņa vecāku apraksts. Viņi bieži nāk un jau paši ir uzstādījuši diagnozi, jo ir pamanījuši, ka ausī ir palicis svešķermenis. Pēc tam ārsts var novērtēt svešķermeņa stāvokli un lielumu, izmantojot tā saukto otoskopu vai endoskopu.
Otoskops ir instruments, kas sastāv no auss piltuves un gaismas avota. Tas ļauj auss eju un krūšu kurvja apskatāms. Ja krūšu kurvja ir ievainots ar svešķermeni, kas iekļuvis bungādiņā, to var arī noteikt, un vidusauss var novērtēt.
Savukārt endoskops ļauj vizualizēt tās pašas struktūras, izmantojot ievietotu mazu kameru. Iepriekš minētie izmeklējumi citādi veselīgā ausī parasti ir nesāpīgi, bet tos var uztvert kā nepatīkamus. Tomēr auss struktūras parasti var novērtēt dažu sekunžu laikā.
profilakse
Profilakse ir ierobežota. Var rūpēties par auss tīrīšanu tikai ļoti uzmanīgi, lai izvairītos no kokvilnas atlikumiem, kas paliek auss kanālā. Tāpat, ja iespējams, nevajadzētu lietot vecus un trauslus ausu aizbāžņus, jo tas palielina risku, ka to daļas paliek ausī.
Bērnu gadījumā jau pastāvošo norīšanas vai ieelpošanas bīstamības dēļ jānodrošina, lai mazi bērni nekādā veidā nesaskartos ar mazām daļām, kuras var ievietot ķermeņa atverēs. Ar lielākiem bērniem vismaz ir jābūt modriem, jo arī ar šiem priekšmetiem rotaļu priekšmeti var nokļūt ausīs vai mute.
