Īss pārskats
- Slimības progresēšana un prognoze: ir atkarīga no audzēja stadijas diagnozes noteikšanas laikā; prognoze ir laba agrīnā stadijā, nelabvēlīga vēlīnā diagnosticētos audzējos un augstākās stadijās
- Profilakse: nav vakcinācijas pret dzemdes vēzi.
- Ārstēšana: ķirurģija, staru terapija, ķīmijterapija un hormonu terapija, ja nepieciešams.
- Diagnoze: Fiziskā izmeklēšana ar palpāciju, ultraskaņa, dzemdes endoskopija, ja ir aizdomas par metastāzēm arī urīnpūšļa un kolonoskopija, magnētiskās rezonanses attēlveidošana (MRI), datortomogrāfija (CT)
- Cēloņi un riska faktori: Cēlonis nav precīzi zināms, iespējams, hormonālie traucējumi (estrogēna disfunkcija); paaugstināts risks vecumdienās, ģenētiskas noslieces dēļ, ar staru terapiju, lietojot antiestrogēnu tamoksifēnu
Kas ir dzemdes vēzis?
Dzemde ir dobs muskuļu orgāns. Augšējo daļu sauc par dzemdes ķermeni (korpusu); tajā atveras divi olvadi. Apakšējo īso un cauruļveida daļu sauc par dzemdes kaklu. Tas savieno korpusu ar maksts.
Līdz menopauzei dzemdes gļotāda regulāri atjaunojas. Katru mēnesi augšējie slāņi tiek izlieti un izstumti ar menstruāciju. Menopauzes laikā izmaiņas notiek gļotādā. Noteiktos apstākļos atsevišķas šūnas ģenētisko izmaiņu (mutācijas) rezultātā attīstās par vēža šūnām – attīstās endometrija karcinoma.
Ārsti parasti izšķir divu veidu endometrija karcinomas: I tipa karcinomas veido lielāko daļu dzemdes vēža, kas veido apmēram 80 procentus. Tās ir atkarīgas no estrogēna – vēža šūnas veidojas tikai estrogēna ietekmē – un parasti tām ir laba prognoze. Savukārt II tipa vēzim ir sliktāka prognoze un tie attīstās bez estrogēna ietekmes.
Dzemdes vēzi nedrīkst sajaukt ar dzemdes kakla vēzi. Pēdējais attīstās no dzemdes apakšējās daļas. Abi vēža veidi atšķiras agrīnas atklāšanas, diagnostikas un ārstēšanas ziņā.
Dzemdes vēzis: fakti un skaitļi
Kāds ir dzemdes vēža paredzamais dzīves ilgums?
Dzemdes vēža prognoze ir atkarīga no dažādiem faktoriem. Papildus vispārējam veselības stāvoklim stadija, kurā korpusa karcinoma atrodas diagnozes noteikšanas laikā, īpaši ietekmē izārstēšanas iespējas un paredzamo dzīves ilgumu.
Ja dzemdes vēzis tiek atklāts savlaicīgi un nekavējoties tiek uzsākta terapija, prognoze ir laba. Taču grūtāk ir tad, ja dzemdes audzējam jau ir izveidojušās metastāzes. Tie dod priekšroku apmesties plaušās vai kaulos, un tos ir grūtāk ārstēt. Tāpēc ir svarīgi, lai katra sieviete ar iespējamiem dzemdes vēža simptomiem (asiņošana ārpus menstruācijas vai pēc menopauzes) nekavējoties vērstos pie ārsta un noskaidrotu cēloni.
Apmēram 80 procenti pacientu joprojām ir dzīvi piecus gadus pēc diagnozes noteikšanas (piecu gadu izdzīvošanas rādītājs).
Bailes no recidīva
Pēc dzemdes vēža pārdzīvošanas dažas sievietes ļoti baidās, ka audzējs atkārtosies. Šis psiholoģiskais slogs bieži vien būtiski pasliktina cietušo sniegumu un dzīves kvalitāti. Šeit atbalstu sniedz regulāras pārbaudes, psiholoģiskais atbalsts un diskusijas pašpalīdzības grupā sievietēm ar dzemdes vēzi.
Audzēju var iedalīt četrās stadijās – saskaņā ar tā saukto FIGO klasifikāciju (Fédération Internationale de Gynécologie et dʼObstétrique):
- FIGO I: audzējs ir ierobežots ar endometriju vai ietekmē mazāk vai vairāk nekā pusi no dzemdes muskuļiem (miometriju).
- FIGO II: audzējs ietekmē dzemdes kakla (dzemdes kakla) stromu (saistaudu rāmi), bet paliek dzemdē.
- FIGO III: Audzējs metastējas ārpus dzemdes, piemēram, olvados, maksts, iegurņa limfmezglos.
- IV FIGO: audzējs ietekmē urīnpūšļa un/vai taisnās zarnas gļotādu, un ir arī citas attālas metastāzes.
Papildus stadijas noteikšanai saskaņā ar FIGO audzējs tiek klasificēts pēc TNM sistēmas (audzējs-mezgls-metastāzes). Tas atbilst FIGO klasifikācijai. Tas klasificē audzēja apjomu, kā arī novērtē limfmezglu (mezglu) iesaistīšanos un meitas audzēju klātbūtni.
Vai ir iespējams vakcinēties pret dzemdes vēzi?
Pret dzemdes vēzi kā profilakses līdzekli nav vakcinācijas. Dzemdes vēzi nedrīkst jaukt ar dzemdes kakla vēzi, pret kuru patiešām ir vakcīna. Pēdējo vēža formu izraisa cilvēka papilomas vīruss (HPV), pret kuru ir vērsta vakcīna. Tomēr tas nav efektīvs pret dzemdes kakla vēzi.
Visu svarīgo par dzemdes vēža tipiskajām pazīmēm varat izlasīt rakstā Dzemdes vēzis – simptomi.
Kādas terapijas ir pieejamas dzemdes vēža ārstēšanai?
Vissvarīgākā dzemdes vēža ārstēšana ir operācija. Atkarībā no vēža agresivitātes un stadijas papildus tiek izmantotas arī citas ārstēšanas metodes, piemēram, staru terapija un/vai ķīmijterapija. Vēl viena iespēja dzemdes vēža ārstēšanai noteiktos gadījumos ir hormonu terapija.
Ķirurģija
Vairumā endometrija vēža gadījumu operācija ir labākā ārstēšanas iespēja, kurā ārsti izņem audzēja audus (rezekcija). Izņemto audu daudzums ir atkarīgs no vēža stadijas. Ja dzemdes vēzis vēl nav pārāk izplatījies, parasti tiek izņemta dzemde (histerektomija), olvadi un olnīcas (kopā sauktas par adnektomiju).
Progresīvākās stadijās var būt nepieciešams arī izgriezt limfmezglus iegurņa zonā un gar vēdera aortu, audus ap dzemdi un daļu no maksts velves. Ja audzējs jau ir izplatījies urīnpūslī vai zarnās, tiek noņemts vēl vairāk audu.
Radioterapija
Radiācijas terapija pēc dzemdes vēža operācijas ir indicēta, ja vēzis ir skāris arī maksts velvi. Tas parasti novērš audzēja atkārtošanos. Turklāt apstarošana tiek veikta, ja dzemdes vēzis ir pārāk progresējis operācijai vai to nevar pilnībā noņemt.
Ķīmijterapija
Ja dzemdes vēzis ir neoperējams, pēc operācijas ir augsts atkārtošanās risks vai jau ir izveidojies jauns audzējs, tiek veikta ķīmijterapija. Pacienti infūzijas veidā saņem atbilstošās zāles (citostatiskos līdzekļus). Dažos gadījumos ir noderīga ķīmijterapijas un staru terapijas kombinācija.
Hormonu terapija
Dzemdes vēža hormonu terapijas ietvaros pacienti saņem mākslīgos dzeltenā ķermeņa hormonus (progestīnus), parasti tablešu veidā. Tie ir paredzēti, lai neitralizētu estrogēna efektu tādā mērā, ka tiek kavēta no estrogēna atkarīgā audzēja augšana, taču slimība bieži vien progresē tik un tā. Tāpēc hormonu terapija neārstē.
Kā tiek diagnosticēts dzemdes vēzis?
Endometrija vēzi var diagnosticēt vairākos veidos.
Pirmā izvēles metode ir ultraskaņas izmeklēšana caur maksts (maksts sonogrāfija). Turklāt ginekologs jūt izmaiņas gļotādā ar palpāciju. Bieži vien ir nepieciešams ņemt audu paraugu (biopsiju). To pārbauda laboratorijā. Tas nosaka, vai ir labdabīgas vai ļaundabīgas izmaiņas un kurā stadijā ir dzemdes vēzis.
Aizdomas par dzemdes vēzi var apstiprināt ar histeroskopiju. Šī procedūra tiek veikta ambulatorā veidā. Caur maksts dzemdē tiek ievietots neliels stienis (histeroskops). Ja nepieciešams, bez grūtībām paņem arī gļotādas paraugu.
Attēlveidošanas procedūras izmanto, lai novērtētu dzemdes vēža izplatību. Šim nolūkam ir pieejama magnētiskās rezonanses attēlveidošana (MRI) un datortomogrāfija (CT). Šie izmeklējumi tiek veikti slimnīcā.
Ja ir aizdomas, ka dzemdes vēzis vairs neaprobežojas tikai ar dzemdi, tiek veikti turpmāki izmeklējumi. Piemēram, tiek veikta cistoskopija (urīnpūšļa izmeklēšana) un rektoskopija (taisnās zarnas pārbaude), lai pārbaudītu, vai audzējs ir izplatījies urīnpūslī vai zarnās.
Kas izraisa dzemdes vēzi?
Visticamāk, ka dzemdes vēža attīstība būtībā ir atkarīga no sieviešu dzimuma hormoniem, īpaši estrogēna – gandrīz katras endometrija karcinomas augšana ir atkarīga no estrogēna. Pirms menopauzes hormons nodrošina regulāru gļotādas atjaunošanos. To ražo olnīcās un taukaudos.
Olnīcās tiek ražots arī dzeltenā ķermeņa hormons progesterons (progestagēns). Tas neitralizē estrogēna uzkrāšanās efektu, kā arī nodrošina, ka gļotāda izdalās menstruāciju laikā. Tādējādi, ja dominē estrogēna ietekme, var rasties pārmērīga endometrija augšana un pēc tam endometrija karcinoma.
Tāpēc īpaši sievietēm ar lieko svaru ir paaugstināts risks saslimt ar dzemdes vēzi pēc menopauzes: viņu olnīcas vairs neražo “aizsargājošo” progesteronu, bet lielais taukaudu daudzums turpina ražot estrogēnu.
Sievietēm, kurām pirmās menstruācijas bija agri vai menopauze piedzīvoja vēlu, arī nedaudz palielinās endometrija vēža risks. Tas pats attiecas uz sievietēm, kurām nav bērnu vai kuras nekad nav barojušas bērnu ar krūti.
Vecums ir arī dzemdes vēža riska faktors.
Šķiet, ka ģenētiskajiem faktoriem ir nozīme arī dzemdes vēža attīstībā. Atbildīgs ir viens gēns, kas tiek nodots nākamajai paaudzei ar 50 procentu varbūtību. Skartajās ģimenēs palielinās dzemdes vēža risks, kā arī olnīcu vēža un resnās zarnas vēža risks.
Daži hormonālie traucējumi ir papildu dzemdes vēža riska faktori. Dažām sievietēm endometrijs uzkrājas, bet nenotiek ovulācija un līdz ar to arī turpmāka progestīna veidošanās.
Vai arī citu iemeslu dēļ progestīna ietekme ir pārāk vāja, lai nodrošinātu sabiezētās gļotādas izvadīšanu. Šādu neparastu endometrija sabiezējumu, kas nav saistīts ar menstruālo ciklu, sauc par endometrija hiperplāziju. Tas notiek pirms un pēc menopauzes un dažreiz izraisa endometrija karcinomu.
