Runas un valodas traucējumu diagnostika
Pedagogi parasti pamana runas vai valodas traucējumus. Vecāki var nejauši pamanīt traucējumus vai pieņemt, ka tie samazināsies līdz ar vecumu. Šaubu gadījumā vecākiem vispirms jākonsultējas ar pedagogiem. Bieži bērnudārzs skolotājiem un sākumskolas skolotājiem ir laba sajūta par valodas sniegumu, kas konkrētai vecuma grupai faktiski būtu jāsasniedz.
Detalizēta konsultācija un diagnostika tomēr notiek pie speciālista. Pirmkārt, jākonsultējas ar pediatru. Ja nepieciešams, viņš vai viņa noorganizēs nosūtījumu pie ENT speciālista vai logopēda.
Visi no tiem bērna runas spējas salīdzinās ar viņa vecumu un attīstības pakāpi. Rievaina un neskaidra runa var būt diezgan normāla bērnudārzs vecums, piemēram, un tas nedrīkst radīt bažas vecākiem. Dažiem ENT speciālistiem ir papildu nosaukums “Foniatrika un pedaudioloģija”. Šie ENT ārsti parasti pārzina runas un valodas traucējumu diagnostiku un ārstēšanu.
Narkotikas
Pret narkotikām nav stostās pati vēl. Neskatoties uz to, zāles pret spriedzi un trauksmi (bailēm) var atvieglot noteiktas situācijas un tādējādi uzlabot simptomus. Vislabākos padomus šajā jautājumā var sniegt bērnu un jauniešu psihiatri.
Viņiem ir liela pieredze trauksmes terapijā un viņi zina trauksmi mazinošo zāļu (anksiolītisko līdzekļu) spektru. Uzziniet vairāk par to sadaļā: Pārskats par trauksmes traucējumi Ja aprūpētāji pacietīgi uzklausa stostītāju, ļauj viņam izteikties un konfrontēt viņu ar izpratni, stostītājam parasti patīk runāt, un viņam būs vieglāk kontrolēt runas plūsmu. Ģimenē stostās vispār nevajadzētu uzskatīt.
Gluži pretēji, citu cilvēku koriģējošas iejaukšanās, nepacietība un nepieņemamība veicina stresa situāciju un sarežģī stostītāja runas plūsmu. Pēdējais notiek galvenokārt skolā. Bērni ātri saprot, ka viņi var vājināt un aizskart viņu stostās klasesbiedriem patīk tos labot un kaitināt ar smaidiem un neziņu.
Tāpēc vecākiem un skolotājiem nav jābaidās atklāti pievērsties situācijai stundās, lai atsauktos uz klasesbiedru sapratni! Pats cietušais parasti nepatīk runāt par šādu ķircināšanu un prasmīgi slēpj savu kaunu no pedagogiem un vecākiem. Arī šeit laiku pa laikam vajadzētu rīkot atklātas sarunas, lai novērtētu bērna situāciju un vajadzības gadījumā varētu to ietekmēt.
- Kad stostītājs izjūt atvieglojumu?
- Kas jāpievieno katrai terapijai?
- Ko vecāki un skolotāji var darīt?
