Ievads
Retinitis pigmentosa ir jumta termins acs slimību grupai, kas savā gaitā noved pie tīklenes (tīklenes) iznīcināšanas. Tīklene ir, tā sakot, mūsu acs vizuālais slānis, kura iznīcināšana noved pie redzes zuduma vai aklums. Termins “retinīts” ir diezgan maldinošs, jo tas nav tīklenes iekaisums.
Pareizais termins būtu “retinopātija”, kas tomēr nav spējusi nostiprināties ikdienas medicīnas dzīvē. Vārds “pigmentosa” attiecas uz pigmenta nogulsnēm tīklenē, kas ir raksturīgas šai slimībai un oftalmoloģiskajā izmeklēšanā parādās kā mazi punkti. Vācijā aptuveni 30,000 40,000 līdz XNUMX XNUMX cilvēku cieš no vienas no retinitis pigmentosa formām. Tā kā pigmentozais retinīts pašlaik diemžēl nav izārstējams, tas ir viens no visbiežāk sastopamajiem cēloņiem aklums, parasti jau vidējā pieaugušā vecumā.
Tīklenes funkcija
Lai saprastu pigmenta retinītu, tas palīdz izprast acs pamatstruktūru un darbību. Cilvēka tīklene ir gaismas jutīgais acs slānis. Ar stieņu un konusu (gaismas receptoru) palīdzību, no kuriem tas sastāv, ienākošos gaismas stimulus var kodēt elektriskos signālos un pēc tam ar tālāku nervu traktu starpniecību pārnest uz smadzenes, kas pēc tam apstrādā ienākošo informāciju faktiskajā attēlā.
Tomēr gaismas receptori visur acī nav identiski. Stieņi, kas atrodas vairāk perifērijā, tas ir, tālāk redzamības laukā, ir svarīgi, lai redzētu naktī un krēslā, un tāpēc var lieliski atrisināt gaišās un tumšās krāsas kontrastus, taču to asums nav tik labs kā konusi . Savukārt konusi, kas galvenokārt atrodas tīklenes centrā, tiek pilnībā izmantoti dienas laikā.
Ar konusiem mēs uztveram apkārt esošās krāsas un redzamības lauka centrā varam asi redzēt. Ja mēs kopā skatāmies abu acu redzes lauku, mēs iegūstam aptuveni 180 ° leņķi. Tādējādi mūsu acu anatomiskā un funkcionālā struktūra ļauj mums uztvert apkārtni “panorāmas skatā”.
Tomēr mēs tos varam asi redzēt tikai mūsu redzes lauka fokusā, apgabalā, kur ienākošais attēls no kreisās un labās puses pārklājas. Šeit mēs varam redzēt pat sīkas detaļas asā fokusā, turpretī ārpus tām (ti, tālāk perifērijā) mēs mēdzam izmantot apgabalus neapzinātai orientācijai. Ja mūsu acis ir pilnībā funkcionālas, mums nav problēmu vienlaikus uztvert apkārtni, piemēram, tuvojošos automašīnu, kad skatāmies uz konkrētu, attālāku objektu, piemēram, ielas zīmi.
