Patoģenēze (slimības attīstība)
Polivīruss (ģints: enterovīruss; ģimene: Picornaviridae) tiek norīts iekšķīgi (“pēc mute“). Pēc tam tas atkārtojas kuņģa-zarnu trakta (GI) trakta šūnās un limfa mezgli. Caur asinsriti tā beidzot nonāk centrālajā nervu sistēmas (CNS), kur tas uzbrūk motorajām nervu šūnām, kuras iznīcina, izšķīdinot šūnu. Paziņojums. Ir zināmi trīs serotipi: I tips (Brunhilde), kas tiek uzskatīts par visnopietnāko parēzes (paralīzes) izraisītāju un mēdz epidēmiski izplatīties līdzās II tipam (Lansings) un III tipam (Leons). Starp trim patogēnu tipiem nav savstarpējas imunitātes. Tas ir, inficēšanās ar vienu no trim veidiem neaizsargā pret turpmāku inficēšanos ar kādu no pārējiem diviem veidiem.
Etioloģija (cēloņi)
Biogrāfiskie cēloņi
- Profesijas
- Medicīnas personāls, kuram var būt ciešs kontakts ar slimām personām
- Personāls laboratorijās ar poliomielīts riska diagnostika.
Cēloņi, kas saistīti ar slimību
- Trauma (ievainojums) ir predisponēta paralīzei pēc poliomielīta infekcijas
Operācijas
- Tonsillectomy - palatīna mandeles noņemšana; nosliece uz bulbar poliomielīts pēc saskares ar vīrusu.
Medikamenti
- “Vakcīnas poliomielīts” (no vakcīnas iegūts poliovīruss) ar dzīvo perorālo vakcīnuPiezīme: Inaktivētā poliomielīta vakcīna (IPV) nodrošina vakcīnas aizsardzību bez pārnešanas riska.
Citi cēloņi
- Intramuskulāras injekcijas predisponē skartās ekstremitātes paralīzi poliomielīta gadījumā
