Polineuropatija ir galvenokārt hroniska nervu slimība. Vairāki nervi vienmēr tiek ietekmēti un to darbība ir ierobežota. Tas bieži izpaužas maņu traucējumos vai stāvokļos sāpes, kas var rasties vairāk vai mazāk smagi.
A cēlonis polineuropatija parasti ir iepriekšējā pamata slimība. Galvenie cēloņi ir diabēts cukura diabēts, alkohola atkarība un vitamīnu trūkums. Specifiskas infekcijas var izraisīt arī neiropātijas.
Terapija bieži ir sarežģīta. Principā ir jāārstē atbildīgā pamata slimība, bet sāpes jācenšas arī samazināt. Īpaši attiecībā uz pēdējo mērķi ir atrastas dažādas pieejas gan attiecībā uz zālēm, gan uz intervences terapiju.
vadlīnijas
Attiecībā uz “hroniskas neiropātiskas sāpes“Ir formulēti dažādi terapeitiskie mērķi, kas pēc iespējas jāsasniedz ārstēšanas kursa laikā. Saskaņā ar pacienta subjektīvo uztveri sāpes jāsamazina vismaz par 30 līdz 50 procentiem un jāuzlabo miega kvalitāte. Uzturot vai pat atjaunojot sociālo un profesionālo mijiedarbību un aktivitātes, izmantojot terapiju, pacienta dzīves kvalitāte paaugstinās.
Visi terapijas mērķi polineuropatija iepriekš jāapspriež ar pacientu. Cerībām nevajadzētu būt pārāk lielām, lai vēlāk izvairītos no vilšanās. Šādas emocionālas stresa situācijas negatīvi ietekmē sāpju sajūtas un var izraisīt to pasliktināšanos.
Terapija ar medikamentiem var samazināt sāpes vidēji par 50–80 procentiem. Pilnīga atbrīvošanās no sāpēm ir reta parādība, tāpēc tā jāmeklē, bet nekad nav jāsola. Pastāv arī risks, ka pacients var izrādīties izturīgs pret terapiju.
Šajā gadījumā sāpju samazināšanās parasti ir mazāka par 30 procentiem. Aptuveni 30 procenti no visiem pacientiem, kas cieš no polineuropātijas, ir vai nu izturīgi pret terapiju, vai arī cieš no smagām blakusparādībām, tāpēc ārstēšana jāpārtrauc. Trīskāršais neiralģija, kas arī ir neiropātija, jāņem vērā atsevišķi. Ir zāles, kas šajā lietā ir efektīvas, bet polineuropātijas gadījumā ir bezjēdzīgas.
