Ne velti par prieka stāvokli tiek teikts, ka tas pieder labāk kopīgotam. Prieka sajūta, reaģējot uz skaistiem mirkļiem vai situācijām, darbojas kā dāvana, izraisa smaidu vai smieklus. Prieka stāvokļi ir jautrība, uzmundrinājums, svaigums, labsajūta, pārliecība un optimisms. Garastāvoklis ir paaugstināts. Dzīve tiek uzskatīta par skaistu.
Kas ir prieks?
Prieka sajūta, reaģējot uz skaistiem mirkļiem vai situācijām, darbojas kā dāvana, izraisa smaidu vai smieklus. Patiesībā prieks kā pamata emocija ir ģenētiski noteikts. Ķermenis reaģē uz šo sajūtu, atbrīvojoties endorphins, kas izraisa laimes sajūtu, un tāpēc tos sauc arī par laimi hormoni. Prieks ir iekšēja miera brīdis, kas izpaužas kā pārliecība, ka spējam visu sasniegt vai apgūt sev izvirzītos mērķus. Šīs emocijas nav pastāvīgs stāvoklis, bet tās izjūt, kad tiek apmierinātas vajadzības. Prieka izpausme var būt smalka, bet arī pārpilna, līdz izskanējušam prieka saucienam. Šajā procesā ķermenis atslābina, jūtas atrauts, atbrīvots. Prieka sajūta kontrastē ar skumjas sajūtu. Bez šīm izmaiņām cilvēks nespētu uztvert dažādas emocijas, neuztvertu kontrastu. Tāpēc dažreiz viņš pat var vienkārši priecāties par to, ka ir laimīgs. Prieks notiek dažādos veidos, tas var būt vienmērīgs, saukts par dzīves prieku, iedomājoties vēl nenotikušu notikumu un kļūstot par gaidu, bet var būt arī Schadenfreude, kuru uzjautrina citu nelaime.
Funkcija un uzdevums
Jau senajiem filozofiem prieks bija svarīgs dzīves mērķis. Grieķu Epikurs tiek uzskatīts par prieka vai vienkāršas laimes filozofu. Kļūdaini daži kritiķi sajauca Epikūra izteikumus ar hedonismu, kas atkal parāda, cik tuvs ir prieks un hedonisms. Epikurs tomēr teica, ka mērķis ir svētlaimīga dzīve. Cilvēks darītu visu, lai nejustos ne viens, ne otrs sāpes ne uztraukums. Budisti domā līdzīgi. Izmantojot meditācija un uzmanība, jāpanāk prieka un apmierinātības stāvoklis. Tas tiek darīts, pārdomājot un izzinot sevi, un to papildina prieka dalīšana, līdzjūtība tuvākajam. Panākt laimi, prieku un līdzsvarot kļūt par mērķi šeit. Jāizvairās no ciešanām. Patiesībā prieks darbojas kā magnēts. Tas, kurš ir priecīgs, izstaro šo sajūtu, mainās caur šīm emocijām. Pat ja iekšējais prieks nav uzreiz atpazīstams, tas parāda sevi nepiespiestā sejā vai mierīgās kustībās. Patiesais prieks vienmēr izraisa smaidu ne tikai lūpu izteiksmē, bet arī visā harizmā. Cilvēkus piesaista prieks. Priecīgs cilvēks kļūst iecietīgāks un pacietīgāks. Prieka brīdi var mērķēt. Jau kristietībā žēlsirdība bija prieka kalpošana. Cilvēks piedzīvo iekšēju gandarījumu, izmantojot palīdzību, ko viņš sniedz citiem. Viņš arī apzinās, ka dzīve ir dāvana. Prieks izraisa pateicību. Pat schadenfreude ir normāla ikdienas dzīves psiholoģiska parādība, un dažreiz tas nāk par labu, atzīstot, ka noteikti sasniegtie mērķi ir izdevušies. Citu neveiksmes atspoguļo paša panākumus. Daži cilvēki pat priecājas par līdzcilvēku nelaimi, aizmirstot, ka dzīve nekad nav tāda pati un ka arī viņi nekad netiek saudzēti no nelaimes. Schadenfreude tomēr var notikt arī atklāti, kā ņirgāšanās, ironija vai sarkasms.
Slimības un kaites
Tāpat kā prieks ir veselīgu cilvēku ikdienas sastāvdaļa, pat ja ne katru dienu, ir arī cilvēki, kuri nespēj priecāties. Simptomi ir bez prieka un depresija. Neviens mērķis, neviens cits cilvēks, neviens garastāvoklis nevar izraisīt prieka emocijas. Psiholoģijā cilvēks, kuram ir pārpilnas pacilātības lēkmes un prieka uzplūdi, kam seko turpmāki drūmi mirkļi un dziļas skumjas, ir maniakāli-depresīvi. Pārpilna vieglprātība nešķiet patoloģiska, kamēr tā sevi nepārspīlēti parāda. Ja vesels cilvēks sastopas ar maniakāli depresīvu stāvokli, pacilātība ātri šķiet nepiemērota un nepanesama. Šķiet, ka emocijas ir pārspīlētas. Tāpēc bez prieka ir garastāvokļa traucējumi vai satraucoša pazīme garastāvokļa maiņas.Cilvēks, kam ir nosliece depresija nespēj iziet cauri dzīvi neuztraucoties vai emocionāli reaģēt uz priecīgu notikumu. Līdzjūtīgs prieks par citiem nevar būt iespējams, ja cilvēks pat nepriecājas par saviem apstākļiem, tāpat kā diez vai ir iespējams mīlēt citus, nemīlot vai vismaz nenovērtējot sevi. Prieka trūkums izraisa bezrūpību, noraidījumu, drosmi un atkāpšanos. Uz šo prieka nespēju reaģē viss prāts un ķermenis. Drūmums īpaši izpaužas arī izsmelšanā.
