Terminu “paliatīvs” ārsti lieto pacientu aprūpē, kad slimību vairs nevar izārstēt. Tas notiek, piemēram, ja vēža audzēju vairs nevar pilnībā noņemt un ir daudz metastāžu.
Tomēr tas ne vienmēr nozīmē, ka pacientiem, kuri saņem paliatīvo aprūpi, ir nenovēršama nāve. Neskatoties uz neārstējamu slimību, pacients var nodzīvot līdz sirmam vecumam. Tāpēc paliatīvā terapija ne vienmēr attiecas tikai uz pēdējo dzīves posmu, bet var sākties agrākās slimības stadijās.
Paliatīvā aprūpe – pielāgota katra pacienta vajadzībām – var tikt sniegta stacionārā (piemēram, slimnīcā) vai ambulatorā veidā.
Paliatīvās ārstēšanas mērķi
Paliatīvās aprūpes uzmanības centrā ir indivīds. Prioritāte ir darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka viņš vai viņa var maksimāli izmantot atlikušo dzīves laiku. Tāpēc dzīves pagarināšana nav galvenais mērķis.
Citi paliatīvās ārstēšanas mērķi, izņemot dzīves kvalitāti un neatkarību, var ietvert:
- Dzīvības orgānu funkciju saglabāšana (piemēram, audzēja izraisīta zarnu aizsprostojuma gadījumā)
- @ Izvairīšanās no dzīvībai bīstamām komplikācijām (piemēram, elpošanas traucējumiem)
- Metastāžu samazināšana
- Sāpju vai citu simptomu, piemēram, klepus, slikta dūša, vemšana, apjukums, nemiers, mazināšana
- Depresijas, nāves baiļu vai mirstības procesa ārstēšana
- Brūču kopšana
Medicīniskā paliatīvā ārstēšana
Paliatīvajā aprūpē tiek izmantotas procedūras, kas ir arī ārstnieciskas, tas ir, tiek izmantotas dziedināšanai. Katrs no šiem pasākumiem noslogo ķermeni, un to parasti pavada blakusparādības (piemēram, vēža ķīmijterapija ar galvassāpēm, sliktu dūšu, vemšanu, matu izkrišanu utt.). Ārstēšanas ieguvumi un blakusparādības ir jāizvērtē katrā atsevišķā gadījumā.
Paliatīvā ķirurģija
Paliatīvā ķirurģija nav vērsta pret slimības cēloni, bet gan paredzēta komplikāciju novēršanai. Piemēram, tā mērķis var būt noņemt augošu audzēju, kas bloķē svarīga orgāna darbību. Piemēram, ja audzējs izraisa zarnu nosprostojumu, ir jāievieto mākslīgā tūpļa (anus praeter).
Katra operācija pati par sevi ir saistīta ar risku. Tas ir iepriekš jāizsver, pieņemot lēmumu par vai pret paliatīvo ķirurģiju. Piemēram, liels vecums, slikts vispārējais veselības stāvoklis vai uztura stāvoklis var kavēt operāciju.
Paliatīvais starojums
Paliatīvā staru terapija (paliatīvā staru terapija) ir paredzēta vēža metastāzēm vai audzēja samazināšanai. Piemēri:
Kaulu metastāzes, kas bieži sastopamas krūts, prostatas un plaušu vēža gadījumā, izplatās pa kauliem un ir saistītas ar smagām sāpēm un kaulu lūzumu (lūzumu) risku. Ja tie tiek apstaroti, tas var mazināt pacienta diskomfortu un palielināt kaulu stiprumu.
Ja audzējs nospiež traheju vai augšējo dobo vēnu (piemēram, plaušu vēža gadījumā), rodas elpas trūkums, nosmakšanas sajūta un/vai pārslogota asins plūsma uz sirdi. Radiācija var palīdzēt arī šajos gadījumos.
Metastāzes smadzenēs var izraisīt smadzeņu darbības zudumu, izraisot neiroloģiskus simptomus, piemēram, aklumu, paralīzi vai krampjus. Tā kā smadzeņu metastāzes bieži rodas klasteros, nevis atsevišķi, šajā gadījumā ir noderīga visa smadzeņu apstarošana. Tomēr mērķtiecīgas atsevišķas smadzeņu metastāzes var arī apstarot.
Paliatīvā ķīmijterapija
Paliatīvās ķīmijterapijas pamatā ir tā sauktie citostatiskie līdzekļi – speciālas zāles, kas vērstas pret strauji augošām šūnām (piemēram, vēža šūnām). Ievadot intravenozi, tie var iedarboties visā ķermenī (sistēmiski). Ķīmijterapijas efektu var uzlabot, kombinējot dažādas citostatiskas zāles.
Paliatīvā antivielu terapija
Jau vairākus gadus papildus ķīmijterapijai ir pieejamas paliatīvās antivielu terapijas. Tas ietver īpašu, mākslīgi ražotu antivielu izmantošanu, kas īpaši vērstas pret vēzi.
Piemēram, dažas no šīm antivielām var bloķēt vēža šūnu virsmas kurjervielu pieslēgšanās vietas (receptorus), kas mediē augšanas signālus – tiek kavēta audzēja augšana. Citas terapeitiskās antivielas bloķē jaunu asinsvadu veidošanos, kas audzējam ir nepieciešami tā piegādei.
Zāļu sāpju terapija
Paliatīvā zāļu sāpju terapija var būtiski uzlabot smagi slimu cilvēku dzīves kvalitāti. Kā pretsāpju līdzekļi ir pieejamas dažādas zāļu grupas.
Daudzās valstīs ārsti atsevišķos gadījumos drīkst lietot kaņepes vai kaņepju saturošas zāles sāpju ārstēšanai, piemēram, Vācijā, Austrijā un Šveicē. Precīzi noteikumi dažādās valstīs atšķiras, piemēram, kādā veidā drīkst lietot ārstniecisko kaņepju (piemēram, tikai kaņepju saturošas zāles vai, piemēram, arī kaltētus kaņepju ziedus) un kādos gadījumos (piemēram, audzēja sāpes).
Citas ārstēšanas metodes, piemēram, akupunktūra un fizioterapija, var papildināt sāpju terapiju.
Citas medicīniskās paliatīvās ārstēšanas metodes.
Bez sāpēm ar medikamentiem var ārstēt arī daudzas citas smagi slimu cilvēku sūdzības – piemēram, slikta dūša, aizcietējums, apetītes zudums, paaugstināts intrakraniālais spiediens, elpošanas traucējumi, depresija, trauksme, nemiers un panika.
Kas vēl palīdz
Daudzus simptomus, piemēram, sāpes, sasprindzinājumu vai elpas trūkumu, var mazināt ar atbilstošu fizikālo terapiju. Tie ietver:
- Klasiskā fizioterapija
- Elpošanas terapija
- Vingrošanas vanna
- Sarežģīta fiziskā dekongestīvā terapija
- Transkutāna elektriskā nervu stimulācija (TENS), stimulācijas strāva
- Resnās zarnas, saistaudu, pēdu refleksoloģija un klasiskā masāža
- Fango, karsts gaiss, sarkana gaisma
No paliatīvās psihoterapijas var gūt labumu gan pats nedziedināmi slimais cilvēks, gan viņa tuvinieki. Piemērotas psiholoģiskās terapijas metodes var ietvert:
- Sarunu terapija
- Krīzes iejaukšanās
- Stresa samazināšana
- Psihoizglītošana caur izglītību un apmācību
- Relaksācijas paņēmieni
- Mākslas, radošā, dizaina terapija
Daudzas skartās personas un/vai viņu radinieki arī gūst labumu no apmaiņas pašpalīdzības grupā.
Liela loma ir arī uztura terapijai. Smagas slimības un tās ārstēšanas laikā daudzas skartās personas cīnās ar tādiem simptomiem kā apetītes zudums, slikta dūša un vemšana. Nereti ēšanu apgrūtina arī tādi pavadošie simptomi kā mutes gļotādas iekaisums vai garšas un rīšanas traucējumi. Tad sekas ir svara zudums. Tomēr īpaši smagu slimību gadījumā organisms ir atkarīgs no labas barības vielu piegādes.
Ja iespējams, to mēģina panākt, normāli ēdot un dzerot. Uz šādu perorālu diētu parasti attiecas šādi ieteikumi:
- veseli pārtikas produkti, kas bagāti ar vitamīniem, svaigi ēdieni, daudz šķidruma
- izvairīšanās no alkohola, kafijas, taukainas pārtikas
- bez diētas: pietiekami daudz olbaltumvielu un tauku!
- vairākas nelielas ēdienreizes izplatās visas dienas garumā
- pievilcīga prezentācija
Tomēr dažiem pacientiem nepieciešama mākslīgā barošana. Šeit tiek izšķirtas divas formas:
- enterālā barošana: barības vielu piegāde caur barošanas zondi (kuņģa zondi), tiek uzturēta zarnu darbība
- parenterālā barošana: barības vielu piegāde, apejot gremošanas traktu, t.i., tieši ar infūzijas palīdzību vēnā
Pēdējā dzīves posmā mākslīgais uzturs ir reti norādīts. Vairumā gadījumu tā ir daļa no mirstības procesa, ja mirstošais atsakās ēst.
