Asinsrites vājums klasiski pavada dažādi simptomi: skartie cilvēki kļūst “melni acu priekšā”, viņi izjūt vairāk vai mazāk izteiktu reiboņa sajūtu, ausis skrien, svīst, kaut arī viņu kājas bieži ir aukstas, kopumā viņi jūtas apmāti un laiku pa laikam galvassāpes tiek pievienoti simptomiem. Šie simptomi asinsrites vājums rodas galvenokārt tad, kad no guļus pāriet vertikālā stāvoklī, parasti, piemēram, no rīta pēc piecelšanās. Kad jūs piecelties, liela daļa asinis tiek zaudēta kapacitātē kuģi, ti, kāju vēnas.
Rezultātā mazāk asinis tiek atgriezta sirds, kas nozīmē, ka uz asinīm var sūknēt mazāk asiņu smadzenes. Kopš asinis ir skābekļa nesējs mūsu ķermenī, smadzenes uz īsu brīdi tiek piegādāts ar pārāk maz skābekļa. Tas noved pie atbilstošiem asinsrites vājums.
Lai normalizētu asinsriti, sirds refleksīvi palielina tā sitienu frekvenci, lai kompensētu radušos skaļuma trūkumu. Šī iemesla dēļ daudziem pacientiem sūdzība ir arī sirdsklauves. Smagos gadījumos, īpaši, ja asinsspiediens ļoti strauji un strauji nokrīt, var rasties ģībonis: skartā persona cieš sabrukumu un nokrīt uz zemes.
Tomēr šī problēma, tā sakot, vairs nav problēma, jo ķermeņa horizontālā novietošana nodrošina uzlabotu asinsriti sirds. Līdz ar to skartā persona ātri atveseļojas, un bezsamaņa ir tikai ļoti īsa. Asinsrites vājuma simptomus, kas ir ne tikai akūti, bet kurus var vispārināt līdz asinsrites vājumam, izraisa tas, ka ķermenis aktivizē simpātisko nervu sistēmas, nervu sistēmas sastāvdaļa, kas ķermeni aktivizē aktīvā stāvoklī, kas ļauj tam cīņas vai lidojuma gadījumā darboties vislabāk.
Tas noved pie pieauguma sirdsdarbība, ti, augsts pulss, bezmiegs un svīšana. Tā kā ķermeņa daļām, kas atrodas tālu no sirds, netiek piegādāts pietiekami daudz asiņu, skartajiem ļoti bieži ir aukstas rokas un kājas.
