Sekundārie virzieni vienmēr ir orientēti uz galveno virzienu (fiksāciju). Tās atšķiras viena no otras ar attiecīgi atšķirīgām telpiskām vērtībām un ir nozīmīgas telpiskās izjūtas rašanās gadījumā. Sekundāro virzienu pārkārtošana vienmēr izraisa uztveres izmaiņas telpā.
Kāds ir sekundārais virziens?
Sekundārā virziena izjūta tiek definēta kā subjektīva virziena izjūta, kas atšķiras no galvenās virziena izjūtas. Sekundārais redzes virziens tiek definēts kā subjektīvs redzes virziens, kas atšķiras no galvenā redzes virziena. Tas veido līniju starp objektu un tīklenes atrašanās vietu. Tas iet gar aptuveno acs optisko centru, kuru šķērso visi gaismas stari. Ir daudz sekundāro virzienu, bet tikai viens galvenais virzienu. Fiksēta objekta attēls nokrīt uz tīklenes centra - fovea centralis (saukts arī par foveolu). Šī ir visstiprākās redzamības vieta, jo izšķirtspēja šeit ir vislabākā augstā konusa dēļ Blīvums. Tas, kas tiek attēlots uz fovea centralis, subjektīvi nodod tiešās skatīšanās sajūtu un tieši veido telpisko vērtību. Tas ir galvenais uztveres virziens. Visu citu redzes laukā esošo objektu uztvere ir telpiski salīdzinājumā ar šo galveno uztveres virzienu. Tiek noteikti ekstrrafoveolāri stimuli, kas tiek uztverti kā sekundārie virzieni. Tad objekta attēls parādās tīklenes vietā, kas nav fovea centralis. Redzes asums visās šajās vietās ir ievērojami zemāks. Tā rezultātā objekts minora virzienā tiek redzams ārpus fokusa un tā telpiskā vērtība nav tieši vērsta.
Funkcija un uzdevums
Nodrošinājuma virziena funkcija ir telpisko vērtību veidošana, attēlotos objektus savstarpēji saistot tīklenē. Savukārt telpiskās vērtības nosaka virzienu, kādā objekts tiek uztverts. Viss foveola attēlotais tiek uztverts kā taisns uz priekšu. Tīklenes vietām pa labi no foveolas ir telpiskā vērtība pa kreisi. Objekti, kas kairina šīs vietas, tādējādi tiek uztverti kā guloši pa kreisi. Tīklenes vietām kreisajā / virs / zem foveola ir telpiskā vērtība pa labi / zem / virs. Attiecīgi objekti, kas kairina šīs vietas, tiek uztverti kā guloši pa labi / zem / virs. Fakts, ka tīklene saņem optiskus optiskos stimulus un ka šos stimulus var izvietot telpiskā sakarībā viens ar otru, ļauj rasties telpiskai izjūtai. Visu redzes laukā uztverto objektu kopums tiek piešķirts tieši skatītajam un tādējādi galvenajam virzienam. To sauc par relatīvo lokalizāciju. Tas nav atkarīgs no skatiena virziena. Savukārt relatīvā lokalizācija ir priekšnoteikums egocentriskai lokalizācijai. Ar šīs lokalizācijas palīdzību ir iespējams piešķirt vietu, kur ārējā telpā atrodas aplūkotais objekts attiecībā pret mūsu ķermeņa orientāciju. Tāpēc sekundāro virzienu uztvere un to saistība ar galveno virzienu ir svarīga telpas izjūtai un ceļa atrašanai telpā. Ārējās pasaules vai fiziskās telpas kārtību subjektīvajā vizuālajā telpā atspoguļo sekundāro virzienu relatīvā lokalizācija. Foveolārā fiksācija ir pamatprasība šai normālajai kārtībai telpā. Lai tas notiktu, tīklenes anatomiskām un funkcionālām struktūrām jābūt neskartām, fizioloģiskai attīstībai un tīklenes uzturēšanai galvenais jānodrošina rotācijas virziens ar foveolu, un fovea centralis jānodrošina kā motora acs nulles punkts.
Slimības un traucējumi
Ja foveolārā fiksācija kā telpiskās izjūtas izpausmes pamatprasība nepastāv, rodas orientācijas traucējumi telpā. Tas ir gadījumā ar patoloģiskām izmaiņām tīklenes centrā. Makulas slimības var izraisīt organisku centrālu skotoma, pie kam fiksācija ir iespējama tikai ar tīklenes vietu, kas nav foveola. Tāpat funkcionāla centrālā klātbūtnē skotoma šķielēšana (šķielēšana), fiksācija vairs nav iespējama ar visstiprākās redzes vietu. Lai vispār redzētu interesējošo objektu vispār, tas jāattēlo pie skotomālā apmales. Ja galvenais redzes virziens tālāk ir saistīts ar foveolu un pārējo tīklenes punktu telpiskās vērtības paliek orientētas uz to, skartajai personai vairs nav iespējams paskatīties uz kaut ko tieši, jo redzes līnija no objekta līdz tīklenes centram ir traucēta. Subjektīvi, tikai šai vizuālajai asij ir telpiskā vērtība tieši uz priekšu. Ja šī telpiskā vērtība organiski vai funkcionāli neizdodas, šis objekts tiek uztverts tikai ar sekundāru virzienu. Bet ar to ir saistīta subjektīvā skatīšanās pagātnē sajūta. Lai vispār kaut ko varētu apskatīt, ir jāskatās tam garām. Tad tā ir ekscentriska attieksme. Tas korelē ar ievērojamu redzes asuma samazināšanos, jo izšķirtspēja ievērojami samazinās prom no tīklenes centra. Tādējādi redze ir neskaidra un tiek traucēta arī egocentriskā lokalizācija. Tāpēc kļūst grūti spriest, kur uztvertais objekts atrodas attiecībā pret paša ķermeni. Papildus ekscentriskai fiksācijai ir arī ekscentriskās fiksācijas gadījums, kad apskatītā objekta attēls arī vairs nekrīt uz foveola, bet gan uz ekscentrisku tīklenes punktu. Tas var notikt agri bērnība šķielēšana. Tad galvenais redzes virziens tiek pārnests uz šo tīklenes punktu, un relatīvā lokalizācija tiek organizēta ap jauno galveno redzes virzienu. Sekundārie virzieni ir orientēti uz to un atkal ir saistīti ar to. Šo reorganizāciju atkal pavada izteikta redzes asuma samazināšanās, un vairumā gadījumu viss redzes lauks vairs netiek vienmērīgi iegūts.
