Limfocītu anatomija un attīstība
Limfocīti ir ar ļoti atšķirīgu lielumu 6-12 μm, un tie ir īpaši pamanāmi ar lielo tumšo šūnu kodolu, kas aizpilda gandrīz visu šūnu. Pārējo šūnu var atpazīt kā plānu citoplazmas bārkstis, kurā ir tikai daži mitohondriji enerģijas ražošanai un ribosomas ražošanai proteīni. Tiek pieņemts, ka lielākas limfocītu formas, kurām ir arī gaišāks (= eihromatisks) šūnu kodols, tika aktivizētas ar baktēriju vai vīrusu uzbrukumu.
Mazāki neaktīvie limfocīti, kurus dēvē arī par naiviem, daudz biežāk sastopami veseliem cilvēkiem un ir apmēram tikpat lieli kā sarkanie asinis šūnas (eritrocīti). Limfocīti veidojas limfoblastu starpposmā no asinsrades cilmes šūnām (hematopoēze = asinis veidošanās), kas pieaugušajiem lielākoties sastopama kaulu smadzenes. Šeit limfocītu cilmes šūnas (priekšteči) ļoti agrīnā stadijā atšķiras no citu (mieloīdo) šūnu šūnām, jo dažas no tām turpina nobriest tūsku (sauktas arī par saldmaizēm).
Tos vēlāk sauc T limfocīti (“T” tāpat kā tūsku). Nogatavināšanas mērķis tūsku ir sakārtot visas tās T-šūnas, kas reaģē uz paša ķermeņa struktūrām vai kuru darbība citādi ir ierobežota (pozitīva un negatīva atlase). No otras puses, B-limfocīti un NK-šūnas (dabiskās killer šūnas) nobriešanu pabeidz tāpat kā citas asinis šūnas kaulu smadzenes (“B” = kaulu smadzenes vai vēsturiski Bursa fabricii, putnu orgāns).
Pēc tam, kad B limfocīti ir pametuši kaulu smadzenes kā nobriedušas, naivas (= nespecializētas) šūnas tās nonāk tādos orgānos kā liesa, mandeles vai limfa mezgli, kur tie var nonākt saskarē ar antigēniem (ķermenim svešām struktūrām). Šim nolūkam šūna nes noteiktu antivielas uz tā virsmas, kas kalpo kā B šūnu receptori. Tā dēvētās dendritiskās šūnas, cita veida imūnās šūnas, kas nepieder pie limfocītiem, naivajiem B-limfocītiem uzrāda antigēna fragmentus un aktivizē tos ar T- palīgu šūnas. Ja B šūna tiek aktivizēta, tā vairākas reizes sadalās un pārveidojas par plazmas šūnu (klonu selekcija).
Dažādi limfocītu tipi izskatās ļoti līdzīgi, taču tos mikroskopā var atšķirt, izmantojot īpašas marķēšanas un krāsošanas metodes (imūnhistoķīmija). Savukārt B-limfocīti un NK-šūnas (dabiskās iznīcinošās šūnas) nobriešanu pabeidz tāpat kā citas asins šūnas kaulu smadzenēs (“B” vai vēsturiski Bursa fabricii, putnu orgāns). Pēc tam, kad B limfocīti ir atstājuši kaulu smadzenes kā nobriedušas, naivas (= nespecializētas) šūnas, tās nonāk orgānos, piemēram, liesa, mandeles vai limfa mezgli, kur tie var nonākt saskarē ar antigēniem (ķermenim svešām struktūrām).
Šim nolūkam šūna nes noteiktu antivielas uz tās virsmas, kas kalpo kā B šūnu receptori. Tā dēvētās dendritiskās šūnas, cita veida imūnās šūnas, kas nepieder pie limfocītiem, naivajiem B-limfocītiem uzrāda antigēna fragmentus un aktivizē tos ar T-palīgu šūnu palīdzību. Ja B šūna tiek aktivizēta, tā vairākas reizes sadalās un pārveidojas par plazmas šūnu (klonu selekcija). Dažādi limfocītu tipi izskatās ļoti līdzīgi, taču tos mikroskopā var atšķirt, izmantojot īpašas marķēšanas un krāsošanas metodes (imūnhistoķīmija).
