Aizbildnība – iemesli
Vācijā 1992. gadā aizbildnība kā juridiskā aprūpe par attiecīgās personas labklājību aizstāja līdz tam spēkā esošo aizbildnību un invaliditātes aizbildnību. Aizbildnības priekšrocība ir tāda, ka aizbildnībā esošajai personai ir lielākas tiesības un aizbildnim ir lielāka kontrole. Turklāt aprūpes direktīvai nav jābūt visaptverošai, bet tā var attiekties tikai uz noteiktām jomām.
Aizbildnības priekšnoteikums ir objektīva nepieciešamība pēc palīdzības un atbalsta. To var konstatēt tikai tad, ja attiecīgā persona bez palīdzības vairs nevar sakārtot savas lietas. Iemesli tam var būt garīga slimība, iedzimti garīgi, fiziski vai psiholoģiski traucējumi. Garīgās attīstības traucējumu piemērs ir demences pacientu garīga pasliktināšanās.
Austrijā un Šveicē ir atšķirīgi noteikumi
Pieaugušo pārstāvība jāattiecina tikai uz tām jomām, kurās tas ir absolūti nepieciešams. Lai to nodrošinātu, kopš 1. gada 2018. jūlija pastāv četras pieaugušo pārstāvniecības formas (vai līmeņi):
- Veselības aprūpes pilnvarnieks: izmantojot veselības aprūpes starpniekserveri, ikviens, kurš ir pilnībā spējīgs pieņemt lēmumus, var precīzi norādīt, kurš turpmāk var rīkoties viņa vārdā, ja viņš pats vairs nevarēs to darīt. Varat arī iecelt dažādus pilnvarotos pārstāvjus dažādām savas dzīves jomām. Tādējādi, izmantojot veselības aprūpes starpnieku, jūs varat saglabāt pēc iespējas lielāku pašnoteikšanos fāzēs, kurās vairs nevarat patstāvīgi pieņemt lēmumus. Vairāk par to varat lasīt šeit.
- Ievēlēts pieaugušo pārstāvis: ja kāds nav veicis pasākumus, izmantojot veselības aprūpes pilnvaru, cilvēki, kuri vairs nav pilnībā rīcībspējīgi, joprojām var iecelt sev ievēlētu pieaugušo pārstāvi.
- likumā noteiktā pieaugušo pārstāvība: kopš 2018. gada jūlija tā ir aizstājusi “tuvāko radinieku pārstāvības pilnvaras”, un tā ir iespēja, ja nav izveidots veselības aprūpes pilnvarnieks un nav iespējama “ievēlēta pieaugušo pārstāvība”.
- Pieaugušo pārstāvība tiesā: tā aizstāj iepriekšējo “aizbildnību”, un to var apsvērt, ja nav pilnvaras un nav iespējama cita pieaugušo pārstāvība (vēlēta vai likumā noteikta).
Piemēram, KESB var noteikt aizbildnību, ja kāds vairs nespēj pats nokārtot svarīgas lietas. Citiem vārdiem sakot, tiek iecelts aizbildnis un tiek precīzi noteikts, par kurām personas dzīves jomām (piemēram, mājoklis, nauda, veselība) viņš ir atbildīgs un kādas ir iespējas. Attiecīgi pastāv dažādi aizbildnības veidi.
Piemēram, pavadošās aizbildnības gadījumā aizbildnis attiecīgajai personai piedāvā tikai padomu un atbalstu, bet attiecīgā persona paliek pati atbildīga par visiem jautājumiem. Savukārt pārstāvības palīdzības gadījumā padomdevējs var slēgt līgumus un veikt darījumus attiecīgās personas vārdā. Līdzdalīgas aizbildnības gadījumā attiecīgā persona un aizbildnis var pieņemt lēmumus (piemēram, slēgt līgumus) tikai ar otra piekrišanu.
Aizbildnības ierosināšana
Vācijā ikviens var vērsties kompetentā vietējā tiesā (aizbildnības tiesā), ja ir pamatotas aizdomas, ka viņš vai cita persona vairs nevar tikt galā ar ikdienas dzīvi bez juridiskās un organizatoriskās palīdzības.
Aizbildntiesai šis pieteikums jāizskata un jāieceļ eksperts. Tie ir tiesas darbinieki, kuri apmeklē attiecīgo personu dzīves vidē, un ārsti, kuri dokumentē viņa veselības stāvokli.
Ja tiek uzskatīts, ka attiecīgā persona nespēj pienācīgi pārstāvēt savas intereses, uz tiesas procesa laiku tiek iecelts ad litem aizbildnis. Tā var būt attiecīgās personas uzticama persona, jurists vai iestāžu un aprūpes asociāciju darbinieks.
Tiesas sēde
Par aizbildnības nepieciešamību un aizbildņa iecelšanu lemj tiesnesis. Viņš saņem visus ekspertu ziņojumus, un viņam ir jāveido personisks iespaids par attiecīgo personu. Lai to izdarītu, viņš personīgi apmeklē attiecīgo personu slimnīcā, aprūpes namā vai mājās. Tomēr attiecīgā persona var arī atteikties no lietas izskatīšanas savā privātajā vidē. Pēc tam tiesas sēde notiek tiesā.
Pēdējā sanāksmē tiesnesis aprūpējamajai personai paskaidro, kā viņš vai viņa pieņems lēmumu.
Kurš kļūst par aizbildni?
Ja tiesai nav zināma uzticības persona, kas vēlas pārņemt aprūpi, tiek iecelts profesionāls aizbildnis. Tie var būt sociālie darbinieki vai juristi, kas pelna iztiku, pārstāvot un aprūpējot lielu aprūpē esošo cilvēku grupu. Profesionāli aprūpētāji parasti saņem vienotas likmes maksu. Par aizbildni var iecelt aprūpes biedrību vai valsts iestādi tikai tad, ja atsevišķa persona nespēj nodrošināt aprūpi.
Aprūpes apjoms
Aizbildnība tiek izveidota tikai tām atbildības jomām, kuras attiecīgā persona nevar veikt patstāvīgi. Atkarībā no personas spējām tiek izveidota visaptveroša aizbildnība vai aizbildnība šādās jomās:
- Medicīniskā ārstēšana un veselības aprūpe
- Īpašuma kopšana
- Uzturēšanās tiesības
- Mājokļa lietas
- Pasta un telefona kontrole
Aizbildņa uzdevumi
Atkarībā no norādītās aprūpes zonas aprūpētājs veic bankas darījumus savam aizbilstamajam, piešķir naudu uz noteiktu laiku, slēdz līgumus ar namīpašniekiem un mājas apsaimniekotājiem un pavada aprūpes saņēmēju pie ārsta. Pats par sevi saprotams, ka ārsti ir atbrīvoti no konfidencialitātes pienākuma pret aprūpētāju. Aprūpes saņēmējs un aprūpētājs kopā izlemj, kura medicīniskā aprūpe ir vislabākā.
Personīgais kontakts starp aprūpētāju un viņu aizbilstamo ir ļoti svarīgs. Nekādā gadījumā nepietiek, ja aprūpētājs nodarbojas tikai ar korespondenci un juridiskajām lietām un regulāri neapmeklē aprūpējamo. Tomēr praksē bieži tas tā nav. Tāpēc politiķi šobrīd izskata aizbildnības likumu un varētu to reformēt.
Lēmumu pieņemšanas pilnvaru ierobežojumi
Aizbildnības likums nosaka situācijas, kurās aizbildnis nedrīkst pieņemt lēmumus viens, bet tam ir jāsaņem kompetentās tiesas apstiprinājums. Tie ietver galvenokārt
- medicīniska ārstēšana vai iejaukšanās, kas saistīta ar augstu risku dzīvībai vai lielu neatgriezenisku veselības bojājumu risku (izņemot ārkārtas gadījumus)
- sterilizācija
- Ievietošana slimnīcas vai pansionāta slēgtajā palātā
- Esošo īres līgumu izbeigšana
Aizbildnības beigas
Par aizbildnības izbeigšanu vai pagarināšanu aizbildnības tiesai jālemj ne vēlāk kā pēc septiņiem gadiem. Vairumā gadījumu kompetentā tiesa, ieceļot aizbildni, nosaka agrāku datumu, līdz kuram ir jāpārskata aprūpes nepieciešamība.
Neatkarīgi no tā, aizbildnībā esošā persona vai tās aizbildnis jebkurā laikā var informēt tiesu, ka pa šo laiku ir mainījušās vai pat beigušas spēkā esošās prasības. Pēc tam tiesai jālemj par aizbildnības pārtraukšanu.
Ja aizbildnībā esošā persona nav apmierināta ar savu aizbildni, tā var ierosināt tiesā citu aizbildni. Šai personai jābūt vienlīdz piemērotai un gatavai uzņemties aprūpi. Ja aizbildnis nepilda savus pienākumus, tiesa viņu atbrīvos no amata.
