Kas ir stingumkrampju vakcinācija?
Stingumkrampjus izraisa baktērija Clostridium tetani jeb precīzāk tās toksīns. Patogēns iekļūst cilvēka organismā caur mazām vai lielām brūcēm un ražo divus toksīnus (baktēriju indes). Viens no tiem, tetano-spazmīns, ir atbildīgs par tipiskiem stingumkrampju simptomiem. Tāpēc patiesās briesmas rada nevis pašas baktērijas, bet gan to stingumkrampju toksīns.
Aktīvā stingumkrampju vakcīna
Tieši šeit tiek izmantota aktīvā stingumkrampju vakcīna. Principā tas ir pats baktēriju toksīns, bet novājinātā formā. Pēc tam ārsti runā par stingumkrampju toksoīdu. Ja pacientam to injicē šādā stāvoklī, viņa imūnsistēma nonāk saskarē ar toksīna “vieglo versiju” un sāk veidot pret to antivielas.
Tomēr, tā kā ievadītais toksīns ir novājināts (“detoksicēts”), tas neizraisa slimības. Drīzāk stingumkrampju vakcīna izraisa efektīvu imūno aizsardzību pret infekcijas slimību. Ja reāla inficēšanās ar bīstamo patogēnu notiek vēlāk, imūnsistēma reaģē ātrāk un īpaši cīnās ar stingumkrampju patogēna toksīniem. Tāpēc vakcinētā persona ir imūna pret stingumkrampju slimību un, kā likums, vairs nesaslimst.
Vakcinācija pret stingumkrampjiem satur “detoksificētu” patogēna toksīnu (toksoīdu), tāpēc to sauc arī par toksoīdu vakcīnu.
Pasīvā vakcinācija pret stingumkrampjiem
Atšķirībā no aktīvajām vakcinācijām, pasīvajās vakcinācijās ārsts injicē gatavas antivielas, kas ir vērstas pret tetano-spazmīnu. Šos tā sauktos stingumkrampju imūnglobulīnus (stingumkrampju antitoksīnu) iegūst no cilvēka asinīm. Tos lieto, ja pacientam ir atklāta trauma, bet nav aktīvas vakcinācijas. Ja skartās personas pēc tam saņem pasīvo stingumkrampju vakcīnu, tas parasti novērš vai vismaz ievērojami mazina stingumkrampju simptomus.
Jebkura pasīvā vai aktīvā stingumkrampju vakcīna tiek injicēta muskulī (intramuskulāri, im) augšdelmā vai augšstilbā. Turklāt atklātas brūces gadījumā ārsti veic pasīvo stingumkrampju imunizāciju muskuļos brūces malās.
Kādas ir blakusparādības?
Tāpat kā daudzas citas zāles, tās pastāv ar stingumkrampju imunizāciju: blakusparādības. Tomēr tie ir diezgan reti un vairumā gadījumu nekaitīgi. Visbiežāk sastopamās blakusparādības ir:
- Īslaicīga diskomforta sajūta kuņģa-zarnu traktā (slikta dūša, caureja)
- galvassāpes
- Drudzis
- pietūkums, apsārtums un sāpes injekcijas vietā
Tāpat kā tas notiek ar visām vakcinācijām, uzreiz pēc stingumkrampju vakcinācijas nevajadzētu uzņemties lielu fizisko slodzi, proti, vismaz tajā pašā dienā neveikt smagu fizisku darbu, nesportot un, iespējams, arī izvairīties no alkohola lietošanas vakcinācijas dienā. . Vakcinācija vienmēr rada zināmu slodzi ķermenim.
Vakcinācija pret stingumkrampjiem grūtniecības un zīdīšanas laikā
Vakcināciju pret stingumkrampjiem grūtniecības laikā eksperti uzskata par drošu – gan mātei, gan nedzimušajam bērnam. Ja māte vēl nav saņēmusi pamata imunizāciju, Pasaules Veselības organizācijas (PVO) eksperti pat iesaka veikt vakcināciju pēc iespējas agrāk grūtniecības laikā ar trīs devām ar divu un sešu mēnešu intervālu.
Medicīnas eksperti arī neredz šķēršļus stingumkrampju vakcinācijai zīdīšanas laikā.
Kā vajadzētu vakcinēties?
Vakcinācijas pastāvīgā komiteja (STIKO) skaidri iesaka aktīvo vakcināciju pret stingumkrampjiem visu vecumu cilvēkiem. Principā vakcinācija ir iespējama jebkurā laikā, izņemot nopietnas slimības un augstu drudzi. Tas ir tāpēc, ka šādos apstākļos imūnsistēma ir novājināta vai jau tik noslogota, ka tā var neveidot pietiekamu imūno aizsardzību pret stingumkrampju toksīnu. Tomēr viegla saaukstēšanās nav šķērslis vakcinācijai, kā bieži tiek maldīgi pieņemts.
Pirmais solis ir tā sauktā pamata imunizācija. Tas sākas agrā bērnībā. Vakcināciju pret stingumkrampjiem parasti veic ārsts kopā ar citām standarta vakcinācijām pret difteriju, poliomielītu, garo klepu, B hepatītu un b tipa Haemophilus influenzae (Hib). Šai tā sauktajai seškārtējai vakcinācijai STIKO speciālisti šobrīd iesaka 2+1 vakcinācijas shēmu – kopumā trīs vakcinācijas devas:
- Sākot no otrā dzīves mēneša, ārsti injicē pirmo stingumkrampju vakcināciju (vai seškārtīgu vakcināciju).
- Četru mēnešu vecumā bērni saņem otro vakcīnas devu.
- Vienpadsmit mēnešu vecumā pamata imunizācija beidzas ar trešo stingumkrampju vakcināciju.
Ne visas vakcīnas ir licencētas saīsinātajam 2+1 vakcinācijas grafikam. Ja ir pieejamas tikai tās, ārsti ievada vakcīnu četras reizes (divos, trīs, četros un vienpadsmit dzīves mēnešos)!
Priekšlaicīgi dzimuši zīdaiņi (dzimuši pirms 37 grūtniecības nedēļas) vienmēr saņem četras vakcinācijas pret stingumkrampjiem (3+1 vakcinācijas grafiks). Papildus iepriekšminētajiem vakcinācijas datumiem ārsts stingumkrampju vakcīnu injicē papildu reizi trešajā dzīves mēnesī – arī sešu vakcināciju grafika ietvaros.
Stingumkrampju revakcinācija
Pārciesta stingumkrampju infekcija nenodrošina ilgstošu imūno aizsardzību! Tāpēc vakcinācija pret stingumkrampjiem joprojām ir svarīga cilvēkiem, kuriem jau ir bijusi stingumkrampji.
Neaizmirstiet par pastiprinātāju!
Lai gan pamata imunizācija noved pie antivielu veidošanās, tā ir regulāri jāatsvaidzina. Ja vakcinācija pret stingumkrampjiem tika veikta zīdaiņa vecumā, vakcinācijas aizsardzību atsvaidzina ar vienu injekciju piektajā līdz sestajā dzīves gadā un no devītā līdz 16. dzīves gadam. Lai saglabātu aizsardzību pret vakcīnu, arī pieaugušajiem ir jāveic revakcinācija ik pēc desmit gadiem.
Difterija, garais klepus un stingumkrampji: revakcinācija kolektīvā iepakojumā
Revakcināciju piektajā dzīves gadā veic kombinācijā ar vakcināciju pret difteriju un garā klepus vakcināciju. Nākamo revakcināciju pusaudžiem ārsti veic kā četrkāršu vakcināciju pret stingumkrampjiem, difteriju, poliomielītu un garo klepu.
Pieaugušajiem kombinētā stingumkrampju un difterijas vakcinācija (Td vakcinācija) ir vislabākā revakcinācijai reizi desmit gados. Tomēr STIKO eksperti iesaka pieaugušajiem vienu reizi saņemt trīskāršo kombinēto vakcīnu pret stingumkrampjiem, difteriju un garo klepu (Tdap vakcināciju).
Vai vakcinācija pret stingumkrampjiem patiešām ir noderīga?
Visā pasaulē izplatīts stingumkrampji Vācijā ir diezgan reti sastopams. Iemesli tam dažkārt ir labie dzīves apstākļi un higiēnas apstākļi, bet galvenokārt augstais vakcinācijas pret stingumkrampjiem līmenis. Bet pat šajā valstī, neskatoties uz labo medicīnisko aprūpi, joprojām ir nāves gadījumi. Tomēr, vakcinācijai kļūstot arvien izplatītākai, gadījumu skaits turpināja samazināties – salīdzinājumam, pirms 100. gada bija krietni vairāk nekā 1970 saslimšanas gadījumu ar stingumkrampjiem. Tā kā patogēns ir sastopams gandrīz visur, vakcinācija pret stingumkrampjiem joprojām ir vienīgais veids, kā efektīvi aizsargāties. pret infekciju.
Vakcinācija pret stingumkrampjiem traumu gadījumos
Tas, kā ārsti vakcinē pret brūci, ir, no vienas puses, atkarīgs no skartās personas vakcinācijas statusa. No otras puses, lomu spēlē brūces apstākļi. Uz tīriem un maziem ievainojumiem attiecas šādi noteikumi:
- Personas bez stingumkrampju vakcinācijas vai ar neskaidru vakcinācijas statusu: vienlaicīga vakcinācija pret stingumkrampjiem, ti, vakcinācija gan ar aktīvo stingumkrampju vakcīnu, gan pasīvo imunizāciju
- Personas ar nepabeigtu vakcinācijas sēriju vai pēdējo stingumkrampju revakcināciju pirms vairāk nekā desmit gadiem: tikai aktīva imunizācija
- Personas, kuras pēdējo desmit gadu laikā saņēmušas vismaz trīs vakcīnas devas vai revakcināciju: nav nepieciešama vakcinācija pret stingumkrampjiem
- Personas bez stingumkrampju vakcinācijas, ar neskaidru vakcinācijas statusu vai mazāk nekā trīs iepriekšējām vakcinācijas devām: Vienlaicīga vakcinācija (aktīva + pasīvā vakcinācija pret stingumkrampjiem).
- Personas, kurām pēdējo piecu gadu laikā veiktas vismaz trīs vakcinācijas un viena revakcinācija: vakcinācija nav nepieciešama
- Personas, kurām ir vismaz trīs vakcinācijas un viena revakcinācija, kas veikta vairāk nekā pirms pieciem gadiem: aktīva stingumkrampju vakcinācija
Vienlaicīgas vakcinācijas laikā ārsti injicē pasīvo un aktīvo imunizāciju dažādos muskuļos. Stingumkrampju vakcīnas tiek ievadītas kombinēto vakcīnu veidā.
