Kas ir sarunu terapija?
Sarunu terapiju – sauktu arī par sarunvalodas psihoterapiju, uz klientu vērstu, uz cilvēku vērstu vai nedirektīvu psihoterapiju – 20. gadsimta vidū izveidoja psihologs Karls R. Rodžerss. Tas pieder pie tā sauktajām humānistiskajām terapijām. Tie ir balstīti uz pieņēmumu, ka cilvēks pastāvīgi vēlas attīstīties un augt. Terapeits atbalsta šo tā saukto aktualizācijas tendenci, palīdzot pacientam sevi realizēt.
Atšķirībā no citiem terapijas veidiem, sarunu terapija koncentrējas nevis uz pacienta problēmām, bet gan uz viņa attīstības potenciālu šeit un tagad.
Saskaņā ar sarunu terapijas koncepciju, garīgi traucējumi rodas, ja kādam ir problēmas pieņemt un novērtēt sevi. Tādējādi skartā persona redz sevi izkropļotā veidā, nevis tādu, kāds viņš ir patiesībā. Piemēram, cilvēks uzskata sevi par drosmīgu, bet izvairās no izaicinājumiem. Tā rezultātā rodas nesakritība — neatbilstība. Tas nozīmē, ka pacientam ir priekšstats par sevi, kas neatbilst viņa pieredzei. Šī neatbilstība rada trauksmi un sāpes. Sarunu terapija sākas no šīs tēzes par garīgo traucējumu attīstību.
Sarunu terapijas nosacījumi
- Mijiedarbībai ir nepieciešams kontakts starp terapeitu un pacientu.
- Pacients atrodas nesaskaņotā stāvoklī, kas izraisa trauksmi un padara viņu neaizsargātu.
- Terapeits atrodas kongruentā stāvoklī. Tas nozīmē, ka viņš ir patiess pret pacientu un neizliekas.
- Terapeits pieņem pacientu bez nosacījumiem.
- Terapeits jūt līdzi pacientam, nezaudējot pacienta jūtas.
- Pacients uztver terapeitu kā empātisku un jūtas bez ierunām pieņemts un novērtēts.
Kad veikt sarunu terapiju?
Sarunu terapiju veiksmīgi izmanto garīgo traucējumu ārstēšanā. Bieži vien tā ir trauksme vai obsesīvi-kompulsīvi traucējumi, depresija vai atkarības traucējumi.
Kā teikts iepriekš minētajos sarunu terapijas nosacījumos, šī psihoterapeitiskā procedūra ir piemērota tikai tad, ja cilvēks uztver neatbilstību (neatbilstību) starp savu paštēlu un pieredzi. Turklāt ir jābūt zināmai vēlmei izpētīt sevi tuvāk.
Pirmajās izmēģinājuma sesijās pacients var noskaidrot, vai šāda veida terapija viņam ir piemērota. Turklāt terapeits pievērš uzmanību iepriekš minētajiem stāvokļiem un ziņo pacientam, vai sarunu terapija viņam ir piemērota vai nē.
Ko jūs darāt sarunu terapijas laikā?
Pirmajās terapijas sesijās terapeits nosaka diagnozi un noskaidro pacienta vēsturi. Pēc tam pacients nosaka, kādus mērķus viņš vēlas sasniegt terapijā.
Sarunu terapijas kodols ir saruna starp pacientu un terapeitu. Pacients apraksta savas problēmas un savus uzskatus. Terapeits cenšas pēc iespējas precīzāk izprast pacienta jūtas un domas.
Uz klientu vērsta saruna balstās uz to, ka terapeits atkārtoti apkopo pacienta izteikumus saviem vārdiem. Caur terapeita refleksiju pacients labāk izprot savu iekšējo pasauli.
Tas, ko terapeits sarunu terapijā nedara, ir sniegt pacientam padomu vai norādījumus. Citiem vārdiem sakot, viņš nestāsta pacientam, kā viņam uzvesties, bet gan palīdz pacientam atrast individuālu atbildi sevī.
Pamata terapeitiskā attieksme
Mainiet paštēlu
Daudzi pacienti cieš, jo redz savas nelaimes cēloni ārējos apstākļos, kurus nevar mainīt. Sarunu terapijā terapeits vērš uzmanību uz iekšējiem procesiem, kas rada ciešanas.
Piemēram, izplatīts ciešanu cēlonis ir izkropļota uztvere. Pacients iemācās rūpīgi pārbaudīt vispārīgus spriedumus (“Es nevienam nepatīku”). Tā rezultātā sarunu terapijas gaitā viņš nonāk pie reālistiskāka skatījuma (“Man patīk ģimene un draugi, pat ja mums laiku pa laikam rodas nesaskaņas”).
Sarunu psihoterapijas mērķis ir, lai pacients izturētos pret sevi pateicīgi un iemācītos redzēt un pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir. Viņš var atklāti pieņemt piedzīvoto, un viņam nav tie jāapspiež vai jāsagroza. Tad pacients ir kongruents, kas nozīmē, ka viņa paštēls atbilst viņa pieredzei.
Kādi ir sarunu terapijas riski?
Tāpat kā jebkura psihoterapija, sarunu terapija dažos gadījumos var izraisīt simptomu pasliktināšanos vai nespēju uzlabot simptomus.
Terapijas panākumus būtiski ietekmē attiecības starp terapeitu un pacientu. Tāpēc ir svarīgi, lai pacients uzticētos terapeitam. Ja tas tā nav, ieteicams mainīt terapeitu.
Kas man jāpatur prātā pēc sarunu terapijas?
Sarunu terapijas gaitā starp pacientu un terapeitu bieži veidojas spēcīga saikne. Daudzi pacienti jūtas ļoti ērti sarunu terapijas siltajā un pateicīgajā atmosfērā un jūtas nemierīgi, kad terapija beidzas.
Šādas bailes un bažas ir pilnīgi normāla parādība. Tomēr ir svarīgi, lai pacients šādās negatīvās domās un bailēs dalītos ar terapeitu – un arī tad, ja terapijas beigās viņam šķiet, ka viņam vēl nav labāk. Pēc tam terapeits un pacients kopā var noskaidrot, vai terapijas pagarināšana ir nepieciešama vai varbūt labāks risinājums būtu cits terapeits vai cita veida terapija.
Lai atvieglotu terapijas beigšanu, terapeits var pakāpeniski palielināt intervālus starp seansiem – terapija tiek “pamazām pārtraukta”, lai pacients pierastu ikdienas dzīvē tikt galā bez sarunu terapijas.
