Periskopi ļauj ne tikai nepamanīti palūrēt aiz stūra kaimiņa dārzā, bet arī izpētīt ķermeņa iekšējo darbību. Pēdējo gadu desmitu laikā endoskopija ir kļuvusi par pastāvīgu stiprinājumu medicīniskajā diagnostikā un terapija. Jau pirms tūkstošiem gadu pirmie ārsti mēģināja gūt priekšstatu par savu pacientu stāvokli veselība ne tikai skatoties uz ārpusi. Viņi vispirms izmantoja katetru, lai iztukšotu urīnu urīnpūslis, ar domu, ka caur šīm dabiskajām atverēm bija iespējams gūt ieskatu par dzīvas personas iekšējo darbību.
Kopš tā laika ir pagājis ne tikai daudz laika, bet cilvēku interjera apgaismošanas un tādējādi slimību noteikšanas metodes ir radikāli mainījušās ar jaunām tehniskām iespējām, un tās savukārt ir izraisījušas revolūciju medicīniskajā diagnostikā un terapija. Endoskopijas vai ķermeņa dobumi, ņem viņu vārdu no grieķu valodas - endo nozīmē iekšā, skopijs nozīmē skatīšanos apkārt.
Īsa endoskopijas vēsture
Bronza vai alva katetri tika ievietoti urīnā urīnpūslis jau senajā Ēģiptē 3,000 gadus pirms Kristus. 400. gadā pirms mūsu ēras grieķu ārsts Hipokrāts izmantoja tā dēvētās “spekulācijas”, lai pārbaudītu mute, maksts un taisnās zarnas zonas. Tās bija vienkāršas stingras caurules, ko izmantoja, lai izplatītu ķermeņa atveres, un, iespējams, neradīja pacienta entuziasma uzliesmojumus. Turklāt tie nepieļāva dziļāku iekļūšanu vai labu apgaismojumu pārbaudes zonā.
Ilgu laiku zinātkāriem ārstiem problēmu sagādāja pietiekams apgaismojums: viņi ar spoguļiem mēģināja ienest gaismu no svecēm pacientu tumsā, tāpēc vācu valodā mūsdienās joprojām tiek izmantota izmeklēšanas metode: Spiegelung. Tikai izgudrojot kvēlspuldzi, kuru 1879. gadā patentēja Edisons, kļuva iespējams piegādāt cilvēka ķermeņa dobos orgānus ar tik daudz gaismas, ka plāni optiskie instrumenti, kas ievietoti caur ķermeņa spārniem, atgrieza skaidri redzamus attēlus ārstam.
