Īss pārskats
- Apraksts: Vakcīnas aizsardzība pret cilvēka baku vīrusa variola, bet arī pret ar to saistītajām pērtiķu bakām. Mūsdienās zemāka riska vakcīna, kas izgatavota no nereplicējamiem dzīviem vīrusiem.
- Obligātā vakcinācija pret bakām: Pirmā obligātā baku vakcinācija Bavārijā 1807. gadā pret dažkārt spēcīgu iedzīvotāju pretestību. Vispārējā obligātā vakcinācija no Vācijas impērijas 1875. gadā līdz Vācijas Federatīvajai Republikai 1973. gadā (atcelta pasaules mēroga izskaušanas gaitā).
- Blakusparādības un sekas: Jaunāka vakcīna labi panesama, blakusparādības galvenokārt galvassāpes, slikta dūša, muskuļu un ekstremitāšu sāpes, nogurums, reakcijas injekcijas vietā: Vecāka vakcīna ir riskantāka: 30 pastāvīgi ievainoti un 2–3 nāves gadījumi uz miljonu vakcinēto.
- Ievadīšana: divas devas ar 28 dienu intervālu, 1 deva pret bakām, kas vakcinētas pēc 50 gadu vecuma, agrāk tika ievadītas ar lanceti, nevis šļirci.
Kas ir vakcinācija pret bakām?
Pateicoties tik ciešām attiecībām, arī britu ārsts Edvards Dženers 18. gadsimta beigās varēja iegūt pirmo vakcīnu no inficētām govīm, bet arī, kā liecina jaunākie pētījumi, no zirgiem. Viņu patogēni lielākoties ir nekaitīgi cilvēkiem. Iedvesmas avots jaunajam medicīnas atklājumam, iespējams, bija slaucējas, kuras bija saslimušas ar govju bakām un pēc tam nesaslimušas vējbaku uzliesmojumu laikā.
Dženers un kolēģi un pēcteči šo dzīvnieku vīrusu savvaļas veidu tālāk attīstīja par dzīvu vakcīnu, kuras pamatā ir vaccinia vīruss. Tas ir arī mūsdienu modernās vakcīnas Imvanex avots, kas izraisa ievērojami mazāk blakusparādību. Tas satur modificētu vaccinia vīrusa formu: “Ankara.
Vairāk lasiet rakstā Vakcinācija pret pērtiķiem.
Obligātā vakcinācija pret bakām
Pēc vairākiem epidēmiju viļņiem Bavārijas karalis Maksimilians I 1807. gadā izdeva obligātu vakcināciju pret bakām. Tā attiecās uz visiem bērniem līdz trīs gadu vecumam, kuri iepriekš nebija slimojuši ar bakām. Vakcinācijas efektivitāte tika pārbaudīta, pamatojoties uz vakcinācijas reakciju. Vakcinētie bērni saņēma arī vakcinācijas apliecību, kas visu mūžu bija jāuzrāda atkal un atkal, piemēram, skolā.
Lai gan katrs piektais bērns nomira pēc inficēšanās, bailes no vakcinācijas bija plaši izplatītas. Neraugoties uz bargajiem naudas sodiem un pat cietumsodiem, daudzi vecāki savus bērnus nevakcinēja, un bildes, kurās redzams, kā cilvēkiem pēc vakcinācijas pret “govju bakām” aug ausis.
Imperiālais vakcinācijas likums Otto fon Bismarka vadībā
VDR no 1950. gada tika ieviesta vispārējā obligātā vakcinācija ne tikai pret bakām, bet arī pret tuberkulozi, poliomielītu, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu – un no 1970. gadiem – arī pret masalām.
Rietumos obligāto vakcināciju pret bakām pakāpeniski atcēla, sākot ar 1976. gadu, pēc tam, kad 1972. gadā tika konstatēts pēdējais Rietumvācijas saslimšanas gadījums ar bakām. Vakcinācija pret bakām pakāpeniski tika pārtraukta arī VDR. 1979. gadā PVO oficiāli pasludināja baku izskaušanu.
Nav redzama atjaunota vakcinācija pret bakām
Ņemot vērā pieaugošo saslimstību ar pērtiķiem, šķiet neiespējami, ka tiks ieviesta jauna obligātā baku vakcinācija. Pērtiķbakas ir mazāk lipīgas un daudz mazāk bīstamas nekā baku vīruss, kas ir pielāgots cilvēkiem.
Visi kopš maija Eiropā novērotie gadījumi līdz šim ir atveseļojušies, un tikai dažiem gadījumiem bija nepieciešama hospitalizācija komplikāciju dēļ. Līdz šim neviens pacients nav miris.
Kā tika izskaustas bakas?
Baku izskaušana bija iespējama, jo variola vīrusi ir sastopami tikai cilvēkiem. Attiecīgi dzīvnieku saimniekos neveidojas vīrusu rezervuāri, kas varētu lēkt atkal un atkal. Oficiāli tikai divas augstas drošības laboratorijas visā pasaulē joprojām glabā baku vīrusus savos krājumos.
Tā kā nevar izslēgt, ka joprojām atrodas vīrusa rezervuāri attālos pasaules reģionos vai ka pastāv slepeni krājumi, kurus varētu izmantot uzbrukuma nolūkos, pasaulē joprojām tiek glabāti lieli baku vakcīnu daudzumi. Tomēr lielākā daļa no šīs ir vecās baku vakcīnas.
Vakcinācijas pret bakām blakusparādības un sekas
Pašreizējā vakcīna Imvanex, ko pašlaik lieto arī pret pērtiķu bakām, tiek uzskatīta par labi panesamu. Biežas, tipiskas pārejošas vakcīnas reakcijas izpaužas kā galvassāpes, slikta dūša, muskuļu sāpes, sāpes ekstremitātēs, nogurums un reakcijas injekcijas vietā.
Vakcinācija, kas tika veikta līdz 1980. gadiem, atšķirībā no mūsdienu vakcīnas joprojām bija saistīta ar salīdzinoši augstu risku. Apmēram vienam no 1,000 vakcinētajiem cilvēkiem bija nepieciešama turpmāka medicīniskā palīdzība, apmēram 30 no miljona vakcinēto cilvēku cieta neatgriezeniskus baku vakcīnas bojājumus, un viens līdz divi vakcinētie uz miljonu nomira.
Kā tiek veikta vakcinācija?
Jaunākā baku vakcīna tiek ievadīta ar subkutānu injekciju augšdelmā. Tas ir apstiprināts pieaugušajiem no 18 gadu vecuma. Imunizācijai nepieciešamas divas devas ar 28 dienu intervālu.
Pašlaik nav skaidrs, cik ilgi vakcīna būs spēkā. Tāpēc nav precīzas informācijas par revakcināciju. Iemesls tam ir tas, ka Imvamex nekad nevarēja pārbaudīt “savvaļā”, jo nav bijuši baku gadījumi cilvēkiem. Informācija par iedarbīgumu ir balstīta arī uz laboratorijas pārbaudēm – tātad aizsardzības efekts reālās situācijās var atšķirties.
Vakcinācija pret bakām līdz 1970. gadiem
18. gadsimtā vakcinētāji vakcinācijai izmantoja šķidrumu, kas tika ņemts tieši no slimu pacientu pustulām. Riskanto procedūru vēlāk nomainīja vakcinācija pret govs bakām vai zirgbakām, kas cilvēkiem ir daudz vieglākas – vai to tālāka vairošanās.
Tajā laikā imunizācija netika veikta ar injekciju. Tā vietā līdz 1970. gadiem bērni tika mācīti veikt nelielus iegriezumus augšdelmā ar lancetes palīdzību, kas iepriekš bija iemērkta vakcīnas limfā. Šis paņēmiens ļāva sasniegt ievērojami spēcīgu imūnreakciju.
Pēc tam vakcinācijas vietā izveidojās pustula, kas pārklājās un pēc tam atstāja raksturīgo cirkulāro vakcinācijas rētu.
