Īss pārskats
- Apraksts: Padziļināta psiholoģiska metode garīgo problēmu ārstēšanai, pamatojoties uz Zigmunda Freida psiholoģisko koncepciju
- Pielietojums: Garīgās slimības, stresa pārdzīvojumu apstrāde, psihisku konfliktu risināšana, personības tālāka attīstība
- Procedūra: Dialogs starp terapeitu un pacientu, analītiskas pārdomas par dzīves ceļojumu
- Riski: tiek apstrādāti arī ilgstoši un darbietilpīgi, ļoti sāpīgi pārdzīvojumi, kas jāuzņemas terapeitam, nepieciešama liela personīga iniciatīva
Kas ir psihoanalīze?
Psihoanalīze ir psihoterapeitiska metode psihisku problēmu un traucējumu ārstēšanai. To izmanto arī, lai izpētītu un attīstītu savu personību.
Psihoanalīze tiek uzskatīta par sākotnējo psihoterapeitiskās ārstēšanas veidu. Kopš tās attīstības 19. gadsimta beigās tā ir daudzkārt attīstīta tālāk. Mūsdienās tas pieder pie dziļās psiholoģiskās metodes kopā ar citiem terapijas veidiem.
Ilgstoši konflikti no bērnības
Psihoanalīzi var izsekot līdz Vīnes neirologam Zigmundam Freidam. Freids pieņēma, ka garīgās problēmas rodas no neapzinātiem konfliktiem, kas aizsākās bērnībā. Pēc Freida domām, garīgās slimības simptomi bija apspiestu, sāpīgu atmiņu izpausme.
Šī izpratne par slimību un ārstēšanu ir viens no būtiskiem psihoanalīzes elementiem. Atšķirībā no uzvedības terapijas, kuras pieeja ir balstīta uz pieredzi šeit un tagad, psihoanalīze vairāk koncentrējas uz konfliktu atklāšanu.
Psihoanalīzes pamatprincipi
Psihoanalītisko metožu pamatā vienmēr ir saruna starp terapeitu un pacientu. Pacients pārdomā savu dzīves ceļu un tādējādi var identificēt neapzinātus pagātnes konfliktus. Iekšējie konflikti, kurus cilvēks neapzinās, var radīt psiholoģiskas ciešanas.
Ja bērna vajadzības – piemēram, pēc drošības – vecāki pietiekami neapmierina, bērns cieš. Apspiežot vajadzību un iemācoties tikt galā bez vēlamās drošības, tas var atvieglot ciešanas.
Taču šis neapzinātais konflikts var radīt problēmas vēlākā dzīvē, piemēram, kad cilvēks pat partnerattiecībās nespēj pieņemt tuvību un drošību. Vajadzība joprojām pastāv, taču bailes no noraidījuma var traucēt. Tā rezultātā var rasties psiholoģiski simptomi, kas izsaka emocionālās sāpes.
Psihoanalīze var notikt individuālā vidē, bet arī grupā kā grupas analīze.
Psihoanalīze ir nepārtraukti attīstījusies kopš Freida. Ir ne tikai pievienoti jauni jēdzieni, bet arī ir parādījušās ārstēšanas koncepcijas specifiskiem klīniskiem attēliem, kas pārsniedz Freida idejas.
Zigmunds Freids un psihoanalīze
Lai labāk izprastu psihoanalīzi, ir būtiskas zināšanas par Freida teorijām. Tie veido svarīgu psihoanalīzes pamatu. Šeit ir ievērojamu teoriju izlase.
Psihes strukturālais modelis: id, ego un superego.
Freids strukturēja psihi trīs daļās.
ID
Freids atsaucās uz neapzināto daļu, kas ietver vajadzības un dziņas, kā “id”. ID pastāv kopš dzimšanas un prasa tūlītēju apmierinājumu. Zīdainis, kurš ir izsalcis, nekavējoties sāk raudāt, ja izsalkums nav apmierināts. Daļu personības nosaka “id”. ID funkcionē pēc baudas principa un neinteresē sociālās normas.
Superego
“Superego” apzīmē id ekvivalentu. Kā morāla autoritāte superego pārstāv sabiedrības vērtības. Nereti runa ir arī par baušļiem vai aizliegumiem, ko cilvēks mantojis no saviem vecākiem. Superego normas ir daļēji apzinātas un daļēji neapzinātas.
Starp id un superego stāv “es” kā starpnieks. Ego veidojas bērnībā. Tas satur sevis un realitātes apziņu. Ego ir starpnieks starp id libīdajiem impulsiem un superego morālajām prasībām.
Freids pieņēma, ka garīgās problēmas radās agrīnu konfliktu dēļ starp šīm dažādajām psihes daļām. Viņa mērķis bija, lai pacients iepazītos ar dažādām daļām un līdz ar to varētu uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Topogrāfiskais modelis
Freids nošķīra bezsamaņu, priekšapziņu un apziņu.
- Bezsamaņā bieži vien sevī ietver nepatīkamas atmiņas vai pat vēlmes, kurām cilvēks nevēlas ļauties.
- Pirmsapziņa ir atmiņas, kuras cilvēks var apzināties, ja viņš tām pievērš uzmanību.
- Apzinātās ir domas, kuras cilvēks šobrīd apzinās un apstrādā.
Psihoanalītiskajā terapijā šiem apziņas dalījumiem ir nozīmīga loma. Draudošās vai sāpīgās situācijās izdzīvošanai var būt svarīgi apzināti nejust jūtas vai domas. Svarīgs aizsardzības mehānisms ir represijas. Nepatīkamas sajūtas vai vēlmes var tikt apspiestas, lai mūs pasargātu.
Psihoanalīze personības attīstībai
Saskaņā ar psihoterapijas vadlīnijām klasiskā psihoanalīze netiek uzskatīta par terapijas veidu, bet gan par personības tālākizglītību. Tas ir tāpēc, ka psihoanalīzei nav skaidru ārstēšanas mērķu, kas jāsasniedz. Analītiķis un pacients pēta pacienta dzīves vēsturi. Seansos tiek strādāts pie atklātajām tēmām.
Psihoanalīzes tālāka attīstība
Pēc tam no psihoanalīzes ir attīstījušās dažādas metodes, tostarp analītisko psihoterapiju un dziļuma psiholoģiju balstītu psihoterapiju.
Kad cilvēks veic psihoanalīzi?
Psihoanalīze var palīdzēt cilvēkiem atpazīt un izprast viņu neapzinātos motīvus un uzvedības modeļus. Ja pašreizējās dzīves situācijas izraisa ciešanas un psiholoģiskus simptomus, ieskats aizkulisēs var būt noderīgs.
Psihoterapijas panākumiem svarīga ir pacienta motivācija un vēlme. Psihoterapeits nesniedz padomus vai konkrētus norādījumus. Pacientam ir izaicinājums pārdomāt sevi.
Ko cilvēks dara psihoanalīzes laikā?
Klasiskajā psihoanalīzes vidē pacients guļ uz dīvāna, un terapeits sēž aiz dīvāna tā, lai pacients viņu neredzētu. Šī pozicionēšana parāda, ka terapeits uzņemas diezgan rezervētu lomu, kuras mērķis ir palīdzēt pacientam runāt bez kavēšanās. Pacientu neietekmē terapeita sejas izteiksmes, un viņam ir jākoncentrējas uz saviem iekšējiem procesiem, nenovēršot uzmanību.
Mūsdienu psihoanalīzē terapeits ieņem aktīvāku lomu. Attiecības starp pacientu un terapeitu ir svarīgs psihoanalīzes instruments. Kontaktā terapeits var atpazīt pacienta attiecību modeļus. Tādā veidā arī psihoanalītiskajās procedūrās tiek veidotas attiecības ar šeit un tagad un aktuālajām problēmām.
Brīva asociācija
Galvenā psihoanalīzes tehnika ir brīva asociācija. Terapeits lūdz pacientam pateikt visu, kas viņam ienāk prātā. Pēc tam terapeits iesaka, kāds neapzināts saturs slēpjas aiz asociācijām. Labi zināms psihoanalīzes tests, kas paredzēts asociācijas stimulēšanai, ir tā sauktais Rorschach tests. Terapeits parāda pacientam tintes traipu modeļus. Atkarībā no tā, ko pacients atpazīst modelī, terapeits sniedz apgalvojumus par pacienta personību.
Pārsūtīt
Ja šī vēlme netika izpildīta, viņš cenšas iegūt šo pieķeršanos no citiem, gadījumā no terapeita. Terapeitam ir jāatzīst šī pārnese un jāpaziņo pacientam. Šī ir arī metode, kā atklāt neapzinātus konfliktus.
Psihoanalīze ir ļoti saistīta ar atsevišķu personu. Arī analītiķis ir iesaistīts procesā kā indivīds. Tomēr viņš nedrīkst zaudēt objektīvo skatījumu un jāspēj tikt galā ar bieži vien sarežģītajām pacienta jūtām, kas rodas.
Jo terapeitam ir arī bezsamaņā esošas daļas. Tāpēc var gadīties, ka terapeitam terapijas procesā rodas, piemēram, nepatika vai arī pieķeršanās pret pacientu. Psihoanalīzē šo parādību sauc par pretpārnesi. Lai atpazītu šādus procesus, ir nepieciešama laba terapeita pašrefleksija. Šī iemesla dēļ, pirms viņam tiek atļauts praktizēt savā profesijā, terapeitam pašam ir jāiziet psihoanalīze.
Ilguma psihoanalīze
Kādi ir psihoanalīzes riski?
Psihoanalīze no citām psihoterapijām atšķiras galvenokārt ar to, ka tā aizņem ilgu laiku. Personas, kurām ir grūti iesaistīties ilgstošā procesā, var kļūt neapmierinātas un agri pamest psihoterapiju. Šī terapijas forma prasa arī zināmu gatavību paskatīties uz savu dzīves vēsturi un pārdomāt. Ātri risinājumi un padomi nav psihoanalīzes sastāvdaļa, taču tie ļauj dziļāk izprast sevi.
Psihoanalīze: kritika
Klasiskā psihoanalīze balstās uz Freida teorijām. Šīs teorijas mūsdienās dažkārt tiek stipri apšaubītas. Freida teorijas ir kritizētas galvenokārt tāpēc, ka tās nevar zinātniski pārbaudīt. Piemēram, apgalvojumu, ka pastāv id, ego un superego, nevar ne pierādīt, ne atspēkot.
Otrkārt, Freida idejas ietekmēja laika gars. Viņa laikā seksualitātes tēma bija stingri aizliegta. Ar savu virzības teoriju viņš pārkāpa šo tabu un novērtēja seksualitāti kā izšķirošu dzinuli dzīvē. Freida teorija tiek īpaši kritizēta par spēcīgo uzsvaru uz seksuālajām vajadzībām, kas, pēc Freida domām, jau ietekmē darbības bērnībā.
Tomēr klasiskā psihoanalīze saskaņā ar Freida mūsdienās gandrīz netiek veikta. Psihoanalīze ir attīstījusies un pielāgojusi savas metodes un paņēmienus. Pēc tam, kad psihoanalīze tika ilgstoši kritizēta, pētījumi tagad liecina, ka šī terapijas forma sniedz labus rezultātus ilgtermiņā.
Kas man jāpatur prātā pēc psihoanalīzes sesijas?
Psihoanalīzes sesijas pacientam bieži ir ļoti emocionāli prasīgas. Piemēram, var parādīties sāpīgas atmiņas no pagātnes. Tāpēc vēlams uzreiz pēc tam nemest sevi ikdienas dzīves stresā, bet atvēlēt laiku apstrādei.
Ja psihoanalīzes beigās rodas satraukums, tas jāpaziņo terapeitam. Tā kā analītiskā terapija turpinās ilgu laiku, daudzi pacienti psihoanalīzes beigās jūtas atstāti vieni un pietrūkst terapeita.
Ļoti bieži ir arī bailes no recidīva. Šīs bažas un šaubas par sevi ir jāapspriež savlaicīgi. Var būt ieteicams pakāpeniski pārtraukt psihoanalīzi un rīkot sesijas ar arvien ilgākiem intervāliem.
