Kas ir receptors?

Vārds receptors ir atvasināts no latīņu vārda recipientere, kas nozīmē “uzņemt” vai “saņemt”. Ļoti vienkārši izskaidrojot, receptoru varētu raksturot kā šūnas piestiprināšanas vietu, parasti šūnas virsmu. Kad kurjeri, proteīni or hormoni sasniedz receptoru, tie šūnā izraisa noteiktu signālu. Atslēgas (kurjera) un slēdzenes (receptora) attēls bieži tiek izvēlēts par metaforu - tikai tad, kad abi sader kopā, tiek izraisīta reakcija.

Receptors: maņu šūnas organismā

Katrs receptors reaģē tikai uz vienu specifisku stimulu - tāpat kā pirmais saikne mūsu maņu ķēdē, receptors darbojas kā sava veida bioloģiskais sensors. Ja stimuls ir pietiekami spēcīgs, tas tiek novirzīts uz darbības potenciāls, sasniedzot centrālo nervu sistēmas.

Izšķir primārās maņu šūnas, kas pašas rada darbības potenciālu (piemēram, āda) un sekundārās maņu šūnas, kas pašas par sevi nerada darbības potenciālu (piemēram, garša receptori).

Membrānas receptors un kodola receptors

Tā sauktie membrānas receptori atrodas uz biomembrānu virsmas. Papildus signālu pārraidīšanai receptori šeit veic papildu funkciju vielu transportēšanai šūnā. Tādā veidā tomēr vīrusi var ievadīt arī šūnu.

Neatkarīgi no tā, īpašs proteīni darbojas kā kodola receptori. Kodola receptors noteikti ir nosēšanās vieta hormoni - receptors šeit arī uztver signālu un pārveido to, kas ietekmē noteiktu ražošanu proteīni.

Receptori ir ļoti specializēti

Tā kā katrs receptors ir paredzēts, lai reaģētu tikai uz vienu stimulu, ir nepieciešama ļoti specializēta sistēma, lai mēs varētu uztvert sensoro ievadi. Piemēram, lai sajustu pieskārienu, āda jābūt aprīkotiem ar receptoriem auksts, siltums, spiediens un sāpes.

Katrs temperatūras receptors pastāvīgi pārraida informāciju par ķermeņa temperatūru uz centrālo nervu sistēmas. To darot, tas parasti nevar apstrādāt temperatūru zem 10 grādiem vai virs 45 grādiem; tieši šeit sāpes receptori ieslēdzas.