Simptomi | Agorafobija un klaustrofobija

Simptomi

Klaustrofobija: Klaustrofobija raksturo bailes no šaurām vai slēgtām telpām. Tā ir tā saucamā specifiskā fobija, kurā trauksme ir ierobežota tikai ar vienu objektu vai situāciju. Šaurās telpas, piemēram, lifti, izraisa pacientam vairāk vai mazāk nomācošu, saspringtu sajūtu.

Ja attiecīgā persona nonāk situācijā, pat fiziski simptomi, piemēram, grūti elpošana vai elpas trūkumu var izraisīt, pat ja nav ierosinoša iemesla. Parasti pacients zina, ka viņa bailes nav pamatotas, bet nevar tās vienkārši izslēgt, tāpēc bieži piedzīvo psiholoģiskas ciešanas. Tas var izraisīt izvairīšanos no uzvedības, ar kuru pacients mēģina izvairīties no apstākļiem, kas izraisa bailes. Ciešanas pastiprina ierobežojumi sociālajā vai profesionālajā dzīvē, jo pacients jūtas bezspēcīgs.

Saskaroties ar šo neērto situāciju, var rasties panikas lēkme. Agorafobija: Agorafobijas gadījumā trauksme tiek koncentrēta sabiedriskās vietās, cilvēku drūzmā (piemēram, autobusā, metro vai zālēs) un situācijās, kad pacients ir viens pats, piemēram, ceļojot patstāvīgi vai nezināmās vietās tālu no mājām. Bailes ir bailes, ka radīsies problemātiskas situācijas, no kurām pacients nevar aizbēgt vai kurās netiek sniegta tūlītēja palīdzība.

Iespējamās trauksmes daļēji izraisa pieredze, kas jau ir gūta un kas ir izraisījusi sava veida traumu pacientam. Reibonis, ģībonis, kontinences zudums (urīna un zarnu kontrole), kā arī sirds problēmas ar saistītajām sāpes var spēlēt lomu šajā kontekstā. Gaidāmie simptomi, kas minēti iepriekš, ir tikai izvilkums no vispārējām iespējām.

Šīs klaustrofobijas kontekstā pacientam rodas izvairīšanās uzvedība. Viņš cenšas izvairīties no šādām nepatīkamām situācijām, taču tas bieži noved pie kritiskām situācijām, piemēram, sociālās izolācijas. Trauksmes vidi drīkst apmeklēt tikai uzņēmumā vai vispār.

Ja tomēr notiek konfrontācija, var rasties panikas lēkme, ko var pavadīt fiziski simptomi. Kaut arī panikas traucējumi ir atsevišķi psihiski traucējumi, tie bieži ir saistīti ar trauksmes traucējumi, it īpaši kombinācijā ar agorafobija. Diagnozes sākumā jāpārbauda, ​​vai pacienta trauksme ir normāla vai patoloģiska.

Šeit ir nozīme simptomiem, iespējamām iepriekšējām slimībām un sociālās ierobežošanas pakāpei, ko izraisa izvairīšanās uzvedība. Iepriekš esošu slimību gadījumā jāņem vērā gan psihiskie stāvokļi, gan fiziskās slimības. Piemēram, sirds un asinsvadu slimību kontekstā stenokardija pectoris, rodas simptoms, kuru skartie cilvēki raksturo kā sašaurinošu, sašaurinātu sajūtu ķermeņa augšdaļā.

Ja simptomatoloģija notiek nelielās telpās, to var nepatiesi saistīt ar klaustrofobiju. Ja šādas garīgas vai fiziskas slimības nav, šķiet, ka pastāv primāri trauksmes traucējumi. Pirmā izvēle nozīmē diagnosticēt un novērtēt trauksmes traucējumi ir psiholoģiski testi.

Parasti tās tiek strukturētas kā anketas, un tās jāaizpilda vai nu pašam pacientam (pašnovērtējums), vai pārbaudītājam (ārējs novērtējums). Piemēram, apšaubāma diagnozē agorafobija, varētu pārbaudīt esošo izvairīšanās uzvedību. Tiešais jautājums par stresu izraisošām vai biedējošām situācijām var arī norādīt uz attīstītu trauksmes traucējumu, ja atbildes ir neparastas (veselīgi cilvēki šīs situācijas neklasificē kā negatīvas).