Reaktīvais artrīts

Sinonīmi

Reitera sindroms = reaktīvs artrīts

Definīcija

Reaktīvs artrīts pieder pie reimatoloģiskajiem klīniskajiem attēliem (reimatisms) un ietilpst spondilartropātiju kategorijā. Konkrēti, reaktīvs artrīts ir iekaisuma slimība savienojumi ar sterilu sinoviālais šķidrums, kas rodas pēc bakteriālas kuņģa-zarnu trakta vai uroģenitālās infekcijas. Kuņģa-zarnu trakta infekcijas ietekmē kuņģis vai zarnās, uroģenitālajās nierēs vai urīnceļos. Sterils vai aseptisks sinoviālais šķidrums nozīmē, ka locītavā nav atrodami patogēni. Tomēr reaktīvā artrīts, var noteikt noteiktas patogēna daļas, parasti nukleīnskābes (DNS vai RNS).

Biežums

Diviem līdz trim procentiem pacientu rodas reaktīvs artrīts pēc noteiktām gastro- vai uroģenitālajām infekcijām, ko izraisa baktērijas. Reaktīvā artrīta sastopamība ir no 30 līdz 40 uz 100 000 iedzīvotāju. Dzimumu klasteru nav, vīriešus un sievietes vienādi ietekmē reaktīvs artrīts, bet jauniešu vidū ir lielāks saslimstības līmenis.

Cēloņi

Reaktīvā artrīta cēlonis ir ģenētiska nosliece; tāpēc gēni nosaka paaugstinātu uzņēmību pret šo slimību. To var redzēt noteiktu faktoru noteikšanā asinis pacientu. Šie faktori ir HLA-B27, cilvēka B 27 tipa leikocītu antigēns.

Šie antigēni ir I klases MHC proteīni, kas atrodas gandrīz visu šūnu virsmā un kuriem ir svarīga loma ķermeņa šūnās imūnā sistēma. Turklāt reaktīvā artrīta attīstībā ir iedarbinoša infekcija, kas izpaužas vai nu urīnceļos, vai kuņģa-zarnu traktā. Attiecībā uz urīnceļiem tas ietver: gonoreja un ne-gonorejas uretrīts.

Gonoreja attīstās pēc inficēšanās ar gonokokiem, bet ne-gonorejas uretrīts izraisa hlamīdijas un mikoplazmas (Ureaplasma urealyticum). Kuņģa-zarnu trakta infekcijas, pēc kurām var rasties reaktīvs artrīts, ir Yersinia, Salmonella, Šigella vai Campylobacter jejuni. Dažas no šīm bakteriālajām infekcijām organismā saglabājas un, ja tām ir ģenētiska nosliece, izraisa reaktīvu artrītu.

Precīza saistība starp infekciju un reaktīvo artrītu nav skaidra, taču ir divas aizdomas. Pirmā hipotēze ir tāda, ka reaktīvā artrīta attīstībā starp baktēriju komponentiem un līdzīgām cilvēka šūnu struktūrām ir savstarpēja reaktivitāte. Tas nozīmē, ka imūnā sistēma pēc bakteriālās infekcijas tika sensibilizēts pret patogēnu komponentiem un pēc tam jauc cilvēka šūnu komponentus, kas strukturāli ir līdzīgi šiem, ar baktērijām. Tā rezultātā tiek aktivizēta imūnreakcija, kas vērsta pret šīm cilvēka struktūrām, kas savukārt izpaužas kā reaktīvs artrīts. Otra hipotēze par reaktīvā artrīta patoģenēzi ietver teorētisku apsvērumu, ka patogēnu komponenti paliek sinoviālajās šūnās un tādējādi arī izraisa ķermeņa imūno reakciju, kas izpaužas kā reaktīvs artrīts.