Personības faktori Depresijas cēloņi

Personības faktori

Katra cilvēka personība var arī izlemt, vai kāds saslimst depresija. Pētījumi ir parādījuši, ka ļoti kārtīgi, kompulsīvi, uz sniegumu orientēti cilvēki (tā sauktais melanholiskais tips) ar zemu pašapziņu, visticamāk, cieš no depresija nekā, piemēram, cilvēki ar ļoti pašpārliecinātām un spēcīgām personības iezīmēm. Arī biežāk cieš cilvēki ar zemu vilšanās toleranci (ti, cilvēki, kuriem ir grūti tikt galā ar vilšanos) depresija biežāk un ātrāk.

Depresijas attīstībā bez ģenētikas un personības svarīga loma ir arī mūsu audzināšanai. Piemēram, ja bērni vecākus piedzīvoja kā ļoti pieķerošos, noraizējušos un gādīgus, šie bērni, iespējams, nekad nav iemācījušies pieņemt paši savus lēmumus, šķirties no vecākiem un būt pašpārliecinātiem. Viņi bieži nav iemācījušies tikt galā ar stresu vai pieņemt savus lēmumus.

Ja šie bērni nonāk pieaugušo situācijās, kurās viņiem jārīkojas patstāvīgi un jāuzņemas atbildība, viņi bieži jūtas nomākti. Viņi dekompensējas un bieži neredz izeju. Psihodinamiski tas noved pie regresijas (regresijas), kas izpaužas kā nepietiekama dziņa, nogurums un sociālā atsaukšanās.

Paralēli tam bieži rodas vainas sajūta un pašpārmetumi. Cilvēks jūtas kā neveiksme, kurā negatīvās domas tiek vēl vairāk pastiprinātas un galu galā var izraisīt pašnāvības tieksmes (pašnāvību). Te arī svarīga loma ir “iemācītās bezpalīdzības” teorijai.

Šī teorija saka, ka cilvēki uzskata, ka viņi ir bezspēcīgi dažādās lietās; ka viņi nekad neko nevar mainīt. Piemēram, ja cilvēki neizdodas darba intervijā, viņi domā, ka tas ir tāpēc, ka viņi ir izgāzušies. Ja pēc tam cilvēks sāk šīs domas vispārināt, proti, paplašināt tās citās dzīves jomās, viņš nonāk iemācītās bezpalīdzības domāšanas modeļos.

Šie cilvēki domā, piemēram: “Es pat nevaru dabūt darbu un nevaru apstāties smēķēšana. Neatkarīgi no tā, ko iesāku, es neko nevaru izdarīt. Tāpēc esmu neveiksme.

“Šādām domām ir krasas sekas uz mūsu pašcieņu un dzīvi. Cietušie bieži atkāpjas un kļūst pasīvi. Tas savukārt noved pie tā, ka viņi faktiski nemaina savu situāciju un nākotne izskatās pesimistiska. Traucētas mātes un bērna attiecības, vecāku agrīna zaudēšana vai pašnovērtējuma trūkums kopš agras bērnība var izraisīt arī īpašu ievainojamību (ievainojamību) pret stresa faktori un vilšanās un galu galā beidzas ar depresiju. Pat neadekvāti apstrādātas pagātnes stresa traumas (piemēram, izvarošana vai kara pieredze) var atdzīvināt pašreizējos konfliktos (atdalīšanās no partnera) un veicināt depresijas uzliesmojumu.

Reaktīvie faktori

Depresija bieži notiek tikai tad, kad rodas noteikti negatīvi, stresa vai kritiski dzīves notikumi. Tās var svārstīties no pārcelšanās uz mājām vai pensijas vecuma sasniegšanas (pārcelšanās depresija) līdz šķiršanai no dzīves partneriem vai tuvinieku nāvei. Hroniski konflikti (piemēram, konfliktu pārņemta partnerība vai pastāvīga pārslodze darbā) arī var izraisīt depresiju ilgtermiņā. Citi pētījumi ir parādījuši, ka stresa pilni notikumi, piemēram, kāzas vai pārvietošanās, noved pie paaugstināta kortizola (stresa hormona) atbrīvošanās. Tas savukārt ietekmē mūsu metabolismu, to izved līdzsvarot un galu galā var izraisīt depresijas sākšanos.