Elektromiogrāfija

Definīcija

Elektromiogrāfija (EMG, elektromiogrāfija) ir klīniskā izmeklēšanas metode, ar kuras palīdzību var objektīvi vienlaicīgi reģistrēt atsevišķu vai vairāku muskuļu šķiedru elektrisko aktivitāti. Tas var būt nepieciešams, lai identificētu un precīzāk ierobežotu bojājumus muskuļu zonā.

Mērīšanas procedūra

Elektromiogrāfijā muskuļu šķiedru elektrisko aktivitāti var izkliedēt vai nu ar virspusēju elektrodu, kas piestiprināts pie ādas, vai ar adatas elektrodu tieši uz muskuļa. Tiek izmantoti divu veidu adatu elektrodi. Elektromiogrāfijas monopolārais elektrods kalpo kā mērīšanas elektrods, bet uz ādas pielīmētais elektrods - par atskaites elektrodu. Izmantojot koncentrisko elektrodu, adatā kā mērelektrodu ievieto smalku vadu, savukārt adatas apvalks kalpo tieši kā atskaites elektrods. Abās elektromiogrāfijas (EMG) metodēs klīniskajā novērtēšanā izmanto sprieguma starpību starp mērīšanas un atsauces elektrodu.

Anatomiskie pamati

Muskuļu veido daudzas atsevišķas kustības vienības, kas atkarībā no muskuļa veida var sastāvēt no dažām līdz daudzām muskuļu šķiedrām. Katru no šīm motoriskajām vienībām kontrolē viens nervs (priekšējā raga šūna ar Aksons). Jo vairāk motoram ir muskuļa, jo sīkākas kustības ir iespējamas, jo dažādas motoriskās vienības var individuāli vadīt ar dažādiem nervi.

Kad nervu (priekšējo raga šūnu) kontrolē smadzenes, visi muskuļi, kas pieder šai motoriskajai vienībai, tiek izlādēti (depolarizēti) un saraujas, proti, muskuļi pārvietojas (saraujas). Elektrisko aktivitāti, kas rodas no šīs kustības, sauc par darbības potenciāls motora vienības (MUAP), jo daudzu atsevišķu muskuļu šķiedru elektriskais potenciāls tiek uzklāts un reģistrēts kopā. Vairāk par precīzu ierosmes pārnesi uz muskuļiem varat lasīt sadaļā “Motora gala plāksne”.

Elektromiogrāfijas riski

Elektromiogrāfija (EMG) ir invazīva diagnostikas metode, kas ir ļoti plaši izplatīta un reti noved pie tādām komplikācijām kā asiņošana, infekcija un paša nerva ievainojumi.