difterija ir kļuvis reti sastopams Vācijā. Tomēr tas nav pilnībā izskausts, piemēram, baku, piemēram. Parasti to ievieš, ceļojot uz Austrumeiropas valstīm vai trešās pasaules valstīm. difterija ir ļoti lipīga baktērija infekcijas slimība kas sākas ar iekaisums no elpošanas trakts. Ja to neārstē savlaicīgi vai neārstē, tas var būt letāls. To pārnēsā toksīnus ražojošais “Corynebacterium diphtheriae” caur pilienu infekcija, ti, klepojot, šķaudot un runājot, ļoti reti arī ar uztriepes infekciju. Baktērija izraisa vietēju audu iznīcināšanu un rada toksīnu, kas iedarbojas uz sirds un nervu sistēmu.
Difterija Vācijā
Vācijā, difterija sen nav dzirdēts. Pēdējā lielā epidēmija (maksimums laikā no 1942. līdz 1945. gadam) norima līdz 1960. gadiem. Kamēr 4,302. gados no difterijas mira 1950 273 cilvēki, 1960. gados nomira tikai XNUMX cilvēki. Pateicoties augstajam bērnība vakcinācijas rādītāji, kopš 1984. gada ir ziņots tikai par atsevišķiem gadījumiem. Tomēr vakcinācijas nepilnību dēļ pēdējos gados tas atkal ir parādījies biežāk. Parasti to atved ceļotāji, kas ir bijuši Austrumeiropas vai Trešās pasaules valstīs.
Difterijas inkubācijas periods
Inkubācijas periods parasti ir divas līdz piecas dienas. Ietekmētās personas ir lipīgas, kamēr patogēnu var noteikt sekrēcijās un brūces. Neapstrādātā gadījumā šis periods ir divas nedēļas; ja slimību ārstē ar antibiotikas, tas ir tikai divas līdz četras dienas.
Difterijas simptomi
Pēc inkubācijas perioda no vienas līdz sešām dienām slimība parasti sākas kakla rajonā ar iekaisis kakls un norijot sāpes, drudzis un nogurums. Uz mandeles veidojas tipiski balti dzeltenīgi pārklājumi, kas pazīstami kā pseidomembrānas. Salda smaka, kuru jau var uztvert noteiktā attālumā, tiek uzskatīta par raksturīgu. Ja balsene tiek ietekmēta, riešana klepus, aizsmakums un balss zudums (tā sauktais īstais krusts) un pieaugošs elpas trūkums gļotādu pietūkuma dēļ. Šie pietūkumi atspoguļo faktiskos draudus dzīvībai. Tipisks balsenes pietūkuma simptoms ir arī vilkšana elpošana skaņa (stridors). Zīdaiņiem un maziem bērniem deguns bieži tiek skarta (deguna difterija) ar strutojošu, asiņainu rinīts. Retāka difterijas forma ir āda/ brūču difterija ar ādas čūlām un bojājumiem. Tas galvenokārt notiek tropos un rietumvalstīs, it īpaši dažām cilvēku grupām, piemēram, bezpajumtniekiem.
Komplikācijas
Toksīnus var pārvadāt asinis uz orgāniem, kas atrodas tālu no iekaisums, piemēram, sirds, aknas, vai niere. Tas var vadīt līdz dzīvībai bīstamām komplikācijām. Papildus elpceļu sašaurināšanai vissvarīgākie ir iekaisums no sirds muskuļu un nervu sistēmas. Retāk sastopamās komplikācijas ir niere neveiksme, encefalīts, smadzeņu infarkts un plaušu embolija.
Difterijas diagnoze
Tā kā difterija ir ļoti reta slimība, daudzi ārsti to nekad nav redzējuši. Agrīnā stadijā to var viegli sajaukt tonsilīts, baktēriju laringīts, vai pseidogrupa. Ja personai ir bijusi saskare ar cilvēkiem, kuri nāk no difterijas zonas, vai arī viņš pats tur ir bijis, ir svarīgi, lai ārsts par to tiktu informēts. Kopš veiksmīga terapija atkarīgs no ātras diagnozes, ārstam vispirms jāpaļaujas uz redzamajiem simptomiem. Tad, lai apstiprinātu diagnozi, tiek ņemts rīkles tampons un bakterioloģiski pārbaudīts laboratorijā. Tomēr testa rezultātus var sagaidīt ne ātrāk kā pēc 12 stundām.
Difterijas ārstēšana
Ārstēšana tiek uzsākta, tiklīdz ir aizdomas. Lai toksīnu neitralizētu, pēc iespējas ātrāk jāievada antidots (difterijas antitoksīns). Papildus, antibiotikas (penicilīns or eritromicīns) tiek dotas vismaz desmit dienas. Parasti pacientam jāatrodas stingrā gultas režīmā piecas līdz sešas nedēļas.
Vakcinācija pret difteriju
Labākā profilakse ir vakcinācija zīdaiņa vecumā. Vakcinācijas režīms: no 3. dzīves mēneša sākuma trīs reizes ar sešu līdz astoņu nedēļu intervālu (atkarībā no vakcīnas kombinācijas), pēc tam ceturtā vakcinācija tiek veikta no 12. līdz 15. dzīves mēnesim. Revakcinācija notiek no 6. dzīves gada un no 10. līdz 18. dzīves gadam. Bet pat pieauguša cilvēka vecumā pamata imunizāciju (ar trim vakcinācijām) vai revakcināciju var veikt jebkurā laikā. Tomēr slimība vai vakcinācija neatstāj imunitāti visa mūža garumā. Saskaņā ar Roberta Koha institūta Pastāvīgās vakcinācijas komisijas (STIKO) ieteikumiem vakcinācija jāveic, ja pamata imunizācija trūkst vai ir nepilnīga vai ja pēdējā revakcinācija tika veikta vairāk nekā pirms 10 gadiem.
Vakcinācijas aizsardzība, ceļojot uz ārzemēm
Vakcinācijas aizsardzība starp maziem bērniem un pirmsskolas vecuma bērniem Vācijā ir ļoti laba, pārsniedzot 95%. Tomēr ieteiktās revakcinācijas bieži vairs netiek veiktas. Arī pieaugušie bieži vairs nerūpējas par savu pastiprinātāju ar 10 gadu starplaiku. Tā rezultātā tikai aptuveni trešdaļai pieaugušo šobrīd ir drošs aizsargs antivielas. Tādēļ pirms došanās uz kādu no endēmiskajiem apgabaliem jāatjaunina aizsardzība pret vakcināciju. Svarīgi: ar vienreizēju pastiprinātāju - ar iepriekšēju pamata imunizāciju - tiek atjaunota pilnīga vakcinācijas aizsardzība. Ja pamata imunizācija nav pieejama, ceļošana uz infekcijas zonu jāveic ne agrāk kā pēc otrās vakcinācijas.