Diagnostika
Lai atklātu vai pareizi diagnosticētu a saplēsta cīpsla, būtiska ir detalizēta anamnēzes intervija. Šeit skartās personas pašas var sniegt svarīgu informāciju par a saplēsta cīpsla detalizēti aprakstot iespējamo negadījuma gaitu. Pacientu ārstējošā ārsta uzdevums ir uzzināt par tipisko simptomu rašanos un tos pārbaudīt.
Intensitāte sāpes var jautāt, un sāpīgumu var kontrolēt, palpējot skarto cīpslu. Šajā brīdī ārsts var noteikt iespējamo dent vai ievilkšana papildus sāpes ko izraisa spiediens. Ja pacients ziņo par skaļu troksni, kam seko smags sāpes un cīpslas reģiona pietūkums, a saplēsta cīpsla ir ļoti iespējams.
Lai apstiprinātu plīsušas cīpslas diagnozi, ir lietderīgi pārbaudīt cīpslas funkcionalitāti, lai novērtētu iegūto kustības ierobežojumu. Šim nolūkam ir noteikti funkcionālie testi, atkarībā no tā, kura ķermeņa cīpsla tiek ietekmēta. Šie testi tiek veikti, lai pārbaudītu kustību ierobežojumus, nestabilitāti un nenormālu mobilitāti.
Papildus anamnēzei un izmeklēšanai attēlveidošanas procedūras ir būtiskas arī cīpslas plīsuma diagnosticēšanai. Tie ietver rentgenstarus, ultraskaņa un, ja nepieciešams, MRI (magnētiskās rezonanses attēlveidošana). 3 attēlveidošanas procedūru izmantošana atšķiras atkarībā no lokalizācijas vai smaguma pakāpes.
Ja ir liels cīpslas plīsums, kuru jau salīdzinoši droši var diagnosticēt, veicot pārbaudi, ultraskaņa pārbaude palīdz vizualizēt cīpslas struktūru un asaru. Ja ir aizdomas, ka papildus cīpslas plīsumam, ti, asarai, ir salauzts kauls lūzums, Rentgenstūris attēls 2 plaknēs var sniegt informāciju par to, jo kaulu struktūras var labi attēlot rentgena attēlā. Visbeidzot, ja nepieciešams, var noteikt MRI. Ar MRI palīdzību var noteikt pat mazākās strukturālās izmaiņas dažādās sekciju plaknēs, padarot šo attēlveidošanas tehniku pārāku par rentgenstaru un ultraskaņa sarežģītos gadījumos. Tomēr Rentgenstūris un ultraskaņas izmeklējumi pagaidām ir standarta.
Visi šīs sērijas raksti:
