Citas klasiskās uzraudzības jomas
Aktīvu pārvaldīšana var būt viens no aizbildņa pienākumiem, piemēram, ja tiesa nolemj, ka persona nepārvalda savu naudu sev par labu savas pamatslimības vai invaliditātes dēļ. Piemēram, cilvēks ar bipolāriem traucējumiem mānijas fāzē var slēgt līgumus, par kuriem citādi nebūtu piekritis. Arī gadījumā depresija, kustības trūkums, kas bieži pavada slimību, var nozīmēt, ka netiek veikti naudas pārskaitījumi, kas var izraisīt arī finansiālas un juridiskas problēmas.
Ja aprūpētājam tāpēc tiek uzticēts pienākums nodrošināt finansiālu nodrošinājumu, aprūpētajai personai tomēr netiek pilnībā liegta pieeja saviem aktīviem, lai viņa / viņa nebūtu pilnībā darbnespējīga. Tomēr joprojām ir iespējams iegādāties pamata lietas, kas ir svarīgas iztikai. Tas attiecas, piemēram, uz pārtikas iegādi.
Ja tagad runa ir par lielākiem pirkumiem vai luksusa precēm, aprūpētājam ir jāiesaistās lēmuma pieņemšanā un viņš var nederēt pirkumu bez piekrišanas. Tomēr šajā gadījumā aprūpētājam ir juridisks pienākums pieņemt lēmumu aprūpējamās personas interesēs. Uzrauga galvenais uzdevums ir aizsargāt pieskatāmās personas finansiālās intereses.
Tas ietver arī rūpēšanos par ienākumiem no pārdošanas vai nomas ienākumiem, kā arī par izdevumiem, piemēram, saimnieka vai bankas prasījumiem. Termins izmitināšana raksturo pasākumu, kurā personai tiek liegta brīvība, jo slimības dēļ tiek pasliktināta viņa spriestspēja, un bez šī pasākuma viņš savainotu sevi vai citus. Vairumā gadījumu garīgi slimi cilvēki tiek izmitināti slimnīcas psihiatriskajā nodaļā, taču ir iespējama arī izmitināšana mājās vai dzīvoklī.
Šajā gadījumā telpa, kurā izmitinātā persona var pārvietoties, ir ļoti ierobežota un kontrolēta, lai nodrošinātu sevi. Ja medicīniskie nosacījumi izmitināšanai vairs netiek izpildīti, naktsmītne var būt jāpārtrauc priekšlaicīgi. Ikviena persona, kas vairs “nespēj dot piekrišanu” un tiek uzņemta slēgtā palātā pret viņa gribu, tiek ievietota piespiedu izmitināšanas telpā.
Tas formāli likuma priekšā vispirms ir ievērojams pacienta tiesību pārkāpums. Šī iemesla dēļ šādu obligātu pasākumu var izraisīt tikai ievērojams pacienta vai pacienta apdraudējums. Izņemot ārkārtas gadījumus, piespiedu ievietošana tiesā ir iepriekš jāapstiprina.
Šajā kontekstā ārkārtas situāciju definē kā, piemēram, akūtu pašnāvību vai citu akūti agresīvu rīcību. Vācijā laikposms, kurā personu var īslaicīgi aizturēt pret viņa gribu, līdz jārīko tiesas sēde, svārstās no 24 līdz 72 stundām. Līdzīgi kā sākotnējā aprūpes iestādē, par katru piespiedu ievietošanu jāsaņem medicīniskā izziņa.
Principā aprūpētājam ir būtiska nozīme norīkojumā, jo viņa uzdevums ir savlaicīgi iesniegt pieteikumu par iekārtošanu darbā vai ievietošanu darbā. Ja aizbildņa vēl nav, var iecelt pagaidu aizbildni. Ja draudi ir nenovēršami, var būt iespējama arī tūlītēja pagaidu izmitināšana, taču tas pēc iespējas ātrāk jāpārskata vietējai tiesai.
Vācijā laika periods, kurā pacientu var turēt pret viņa gribu bez tiesas sēdes, svārstās no 24 līdz 72 stundām. Principā visu veidu izmeklējumus un terapijas var veikt tikai cilvēkiem, kuri ir devuši savu piekrišanu. Kā priekšnoteikums šādai piekrišanai likumdevējs paredz, ka pacientam jāspēj redzēt medicīniskās ārstēšanas apjomu vai tā atteikumu.
Arī aprūpētājs nevar noteikt obligāto ārstēšanu, ja aprūpējamais pacients spēj dot piekrišanu no ārsta viedokļa. Piemērs: pacients ar hronisku slimību alkohola atkarība aprūpētājs piespiedu kārtā nodod psihiatriskajā aprūpē akūtu pašnāvības tendenču dēļ. Trīs nedēļu uzturēšanās laikā slēgtā nodaļā pacientam ir skaidras pazīmes vēzis.
Palātas ārsts tagad iesaka dažādus diagnostikas pasākumus. Pacients tos noraida. Tā kā viņš šajā brīdī jau ir fiziski detoksicēts un tāpēc no medicīniskā viedokļa ir diezgan spējīgs dot savu piekrišanu, viņam ir tiesības atteikt šos izmeklējumus, pat ja viņa aprūpētājs domā citādi.
Sarežģīts izņēmums ir gadījums, kad jau tiek rūpēta kāda apspriežama lieta vai “dzīves lieta”, jo tā jau ir notikusi pagātnē. Piemēri tam būtu intravenozas zāles hroniskas slimības kontekstā stāvoklis piemēram, šizofrēnija, kur pacients pārtrauc lietot medikamentus akūtā stadijā, piemēram, vai drošības jostas nostiprināšanu naktī, jo pacients ar demenci fiziskas uzbudinājuma dēļ vairākas reizes izkritis no gultas un ievainots. Lai noskaidrotu, vai pacients spēj dot piekrišanu, nē, psihiatriem, ja rodas šaubas, jārīko psihiatru konsultācijas. Tomēr ārkārtas ārstēšanā situācija ir atšķirīga. Piemēram, ja pacients ir bezsamaņā un tiek nosūtīts ārstam ārstēties, par veicamajiem pasākumiem lemj tikai ārsts, kurš nodrošina sākotnējo ārstēšanu.
Visi šīs sērijas raksti:
